Mūsu zeme.

Var jau būt, ka esmu tik sena un nesaprotu vairs neko. Neprotu lasīt, rakstīt, neeju laikam līdzi. Esmu taču dzimusi nepareizajā laikā, kad visi staigājām pufaikās un vīrieši mūs dauzīja, kā miltu maisus. Tad nu nolēmu iet laikam līdzi, sāku skatīties mītiņu no Domu laukuma. Man tomēr vēl jo projām nav skaidrs ko nozīmēja tas bļāviens kis, kis......., nesapratu arī citus izbrēktos saukļus. Sajūtas tādas, ka cilvēki apmaldījušies mežā un tad kliedz, lai atrastu citus, kuri vēl maldās pa mežu. Pārsteigums bija arī par `` dīvānu ``, kurš teica ne tos skaistākos vārdus par cilvēkiem, kuri domā savādāk, kā viņš. Cik esmu dzirdējusi pie mums taču esot vārda brīvība, bet ņurcīdams rokās lapeli `` dīvāns`` pieminēja arī mani, kā lasīt nepratēju. Par šiem pēdējiem gadiem gan aita esmu bijusi, gan kaza, gan draudzene pufaikām. Pati es uzskatu, ka esmu Latviete, kurai pieder debesis un zvaigznes virs galvas, ezeri un upes spoguļi, sili un bērzu birzis, netaisos tos pa kluso iztirgot. Man neaizbļaus acis cilvēki ar pārbolītām acīm. Es stāvu stigri uz mūsu visu Latvijas zemes.