mazlietExpedition 33 (gribeju atpubliskot, uz brīdi aizmirsu, manis ir daudz, daudz ierakstu, bet es esmu pamanāms, varbūt pat dominants cilvēks, ir tas kā nu ir, varbūt patiks. cerams. tā ir laba maksla) mazliet plašāka atbilde ievinata(es ceru nesajaucu) par mūziku. meneši paiet un melodijas neiziet no galvas. tik labas. ej pa ielu un sāk galvā skanēt. tā ir videospēle. triks tur, meita spēlēja, es skatījos. kā centās, kā pārdzīvoja līdzi sižetam, par tēliem, ainām. kad asaras parādījās, prieks. tādi šedevri atstāj iespaidu pat tur, kur negaida. vizuāli, dramatiski, audio... rauj jumtu nost. dialogi, izvēles es gribēju parādīt kādu daļu no izvēlēt, aktieru balss dialogiem, kas ir vnk fantastiski. bet ir jāpaskaidro notikumi. tā ir cīņa starp tēvu un meitu. tā ir ilūzija, sapnis. ir noticis ugunskrēks, ir gājis bojā brālis, citi un meitai nav blass, balsene sadegusi, ķermenis ir bez rokas, pusparalizēts un tēvs cenšas viņu atmodināt no komas. viņa pretojas, jo priekš kam atgriezties pasaulē, kur liekas būs tikai sāpes. viņa ir māksliniece, tāpēc tēli ir tik dīvaini nereti. zīmuļi, otas, visur krāsas, klavieres, ģitāra, tā ir mākslinieku ģimene. tam tēvam(renuārs), sieva ir sajukusi prātā no zaudējumu, ieslēgusies savā pasaulē, dēls nomiris(verso), meita(šai sapnī personificēta) ļoti sakropļota, kalpi, padotie arī(kuri ir šeit kā tēli) un tā ir situācija, kura sākumā liekas ir uzzīmēta kā skaista, krāsaina pasaka, kura tā nav. viss ir ilūzija. tēlu paradokss ir arī tajā, ka tie cīnas savā starpā, bet mīl viens otru un ir ļoti tuvi. paskaties, tas ir to vērts. tas ir darbs šai žanrā 10 no 10. bet to var piedzīvot vienreiz. kā labas grāmatas, otru reizi vairs neizlasīsi. varbūt patiks. ps. mazliet girbēju pastātīt vēl kaut ko citu. sīkie ir tik talantīgi, tikai dod iespēju, izaicini, liec slinkumam iet prom un kaut kas notiek. ka brīnums. man istabā viņai stāv atzinības rakstu un diplomu no olimpiādēm... tadu štriķiku, nezin kā nosaukt, sorry. kad nav vairs kur karinat. man... čalim, kas nevarēja, negribēja videni pabeigt. es atceros, kā pierokas gāja mazs skuķīts pa mežu un es mācu reizrēķinu, dalīšanu galvā un ne jau ar trim cipariem, stāstu par likumiem visādiem un tagad... mani māca. tur ir zēns, kas atrisina jebkuru uzdevumu. savam vecumam. kāda meitene mākslas skolā glezno tā, ka ir grūti noticet, tas ir bērns. tie nav visi, nevajag idealizēt, bet arī tie, kam neiet, varbūt ja palīdzētu, kādā brīdi aiz rokas paturētu un pavirzītu... |
