Regulārā nelaimes putna šķendēšanās...

par tik sen ierastām lietām man atmiņā uzjundīja mazu epizodi. Lūk, tādu... Kārtojot darba lietas ārpus galvaspilsētas, reiz sagadījās tā, ka vēlā pēcpusdienā steidzami ievajadzējās pāris dokumentu notariāli apliecinātas kopijas. Gadījums pagalam triviāls. Uzmeklēju mazpilsētā vajadzīgo adresi, veru senatnīgās mūra ēkas smagnējās ozolkoka ārdurvis, uzkāpju ēkas otrajā stāvā un pa krēslainu koridoru dodos pavērtu durvju ailes izstarotas gaismas virzienā. Notāres kabinetā dzirdama liega rosīšanās, neviena cita bez manis tuvumā nav, un es jau nopriecājos, ka visu izdosies ātri un veiksmīgi nokārtot. Pieklājības pēc tomēr pieklauvēju pie durvīm un tad, verot tās plašāk, nostājos uz sliekšņa un, padevis labdienu, gatavojos izteikt savu lūgumu, kad sastopos ar manis iekārotās Temīdas priesterienes acu dzelkšņaino skatienu. Viņa, tērpusies kažokā, stāv pie rakstāmgalda, rakņājas pa savu rokassomiņu un spalgā balsī izšauj kā no ložmetēja: "Ko jūs vēl gribat? Vai neredzat, es jau esmu saģērbusies..." Mani ir diezgan grūti samulsināt, bet tai reizē tiešām paliku uz pauzes. Pēc tam atpakaļceļā ik pa brīdim pie sevis klusi smaidīju... :)

N.B. Ierakstam pievienotajam attēlam ir tikai ilustratīva nozīme un nav ne mazākā sakara ar minēto notikumu.