rudens seriālu sezona sākusies

Rudens atkal atnācis, kā tas tips, kurš katru gadu zvana pie durvīm ar to pašu tekstu: „ņem pledu, taisi tēju un skaties seriālus.” Es jau sāku ar „Bar Odin zvonok ” — tur cilvēki melo tā, it kā tas būtu olimpiskais sporta veids. Katrs zvans – jauns stāsts, un tu sēdi, dzer tēju un domā: „nu šito es arī varētu pateikt, ja būtu drosmīgāka”. Sen nekas tik labs nebija redzēts kopš „Konec Sveta ”. Tur tas Sātans vispār neizskatās ļauns, drīzāk tāds noguris ierēdnis, kas atnācis atcelt apokalipsi, jo „papīri vēl nav parakstīti”. Īsts birokrātiskais antikrists! Un tad vēl atcerējo pirmskara „Vampiri srednjei polosi” – tur vampīri dzīvo kā normāli cilvēki, tikai ar diētu. Viņi sūc asinis tik cieņpilni, it kā būtu pensionāri no kultūras nama. Vienā brīdī viens pat sūdzas, ka no asinīm viņam aug holesterīns – nu, tīrā krievu gotika! „ Bar Odin zvonok” vispār ir kā kafija, kas izlija uz likteņa galda – bardaks, bet kafija garšīga. Katrs zvans ir mini psihoterapija ar humoru un mazliet izmisumu. Pat velns no „ Konec Sveta” tur būtu teicis: „Šitie cilvēki paši tiek galā, es iešu pīpēt.”Un vispār, tikai krievu seriālos Sātans var dzert kvasu un diskutēt par dzīves jēgu ar tanti no Tulas. Amerikā viņš jau sen būtu sēdējis pie psihoterapeita un maksājis ar kriptovalūtu.

„Severance” arī labs, bet pēc tā gribas pārbaudīt, vai tu vispār esi tu, vai tikai tavs darba profils ar kafijas traipu uz dvēseles. „Black Mirror” – tas vispār ir kā dzīves instruktāža, kā tehnoloģijas tevi lēnām izceps, kamēr tu skaties Netflix. Krievi seriālus taisa tā, kā taisa zupu – vienmēr nedaudz haotiski, bet ar dvēseli. Tur nav filtru, tikai cilvēki, kas mēģina izdzīvot starp meliem un mīlestību. Tāpēc es saku – dodiet man septiņas sērijas, vienu Sātanu, mazliet absurdas dzīves un kādu vecmāmiņu ar filozofisku skatienu. Un viss, rudens var sākties.

Vispār jau šī ir vēstule sarakstes biedram, cerams, ka neņems ļaunā, ka nopublicēju.