5ais aklais randiņš B+A

Vakar bija tāda sajūta it kā esmu iemīlējies...tad paēdu...it kā atlaida.

*****

Cik žēl, ka jūs BEIDZOT ejat prom.

*****

UgunskuraKurinātājs, 22-08-2020 14:51

(ienācu oho, ieraudzīju A, palasīju anketi un nenocietos)

Jau pēc brīža Benedikts atslēdza sava dzīvokļa durvis kāda nama 3.stāvā un aicināja Amāliju iekšā.

-Ak! - Amālija pārsteigta atsēdās istabas malā, joprojām cieši turot rokās rokassomiņu un maisiņu ar saceptajām kotletēm.

Iemesls šādam sasprindzinājumam nebija velts - rokassomiņā atradās divas adāmadatas, ar kurām, ja kavalieris kļūtu pretīgi uzbāzīgs, varētu durt viņam aciīs.

Kā arī prezervatīvu iepakojums, ja nu kas nospīd. Tiesa, prezervatīvu iepakojums tur dzīvoja jau trīs gadus. Neskarts.

Otrajā maisiņā esošās ceptās kotletes

bija neiztrūkstošs Amālijas ceļabiedrs uz visiem randiņiem kopš atgadījuma pirms pieciem gadiem, kad darba kolēģis, atverot kabineta durvis bija izteicies, ka neko tik garšīgu savā mūžā neesot smaržojis un esot gatavs atdoties par vienu kotleti tūlīt un tepat. Lieki teikt, ka ofisā smaržu izplatīja tieši Amālijas ceptās, brūnās aitiņas, saliktas pusdienu kastītē. Piecas gabalas, tik smarzīgas. Tik apetītelīgas.

Saprotot, ka randiņos ir jāšauj ar visiem iespējamajiem ieročiem, tagad Amālija vienmēr cepa kotletes un nesa tās sev līdz, ja nu kas. Ja nu pretīm stāv kāds kulinārijas gurmāns, kas nespētu nostāvēt pret šādu šedevru.

Tātad - Ak! - Amālija pārsteigta atsēdās.

Istabas vidū, lepns un cēls, noenkurots uz koka paliktņiem, vīdēja kuteris. Jā, jā, īsts kuteris!

-Ak! Kas tas? - Amālija klakšķināja ar acīm.

- Tas? - Benedikts tēloja, ka notiekošais nav nekas ekstraordinārs, - Tas ir mans kuteris! Nesen pabeidzu būvēt.

- Vai tā ir tā pati laiva, uz kuras tu esi bildē gan Igaunijā, gan Somijā un Pēterburgā pie kreisera Aurora?

- Jā, tā pati, - Benedikts pikti atrauca, jo viņam nepatika kutera salīdzinājums ar laivu.

- Un ka tu to laivu dabon ārā no dzīvokļa?

- Nekā. Man ir projektors, kas uz sienas rāda dažādus skatus. Tad izskatās, ka es ceļoju, Nianses izdomāju pats, - Benedikts atzinās, ošņajot gaisu, - Kas tev maisiņā? Kotletes?

- Jā, jā! Tu sasmaržoji? - Amālija piesarka un sniedza lielajam ceļotājam provianta maisiņu.

Kādu mirkli piecstāvu nama, trešā stāva dzīvoklī valdīja skaņa, kas rodas, ja vidusmūža vīrietis alkatīgi stumj ģīmī ceptus maltās gaļas izstrādājumus. Amālija kautri smaidīja un jutās laimīga.

Nakamajā dienā viņa jau nez kuro reizi pārbaudīja atrauto prezervatīvu iepakojumu un sarka, jo viena aizsardzības līdzekļa tur trūka. Tagad uz gadu bija miers.

Par Benediktu zināms, ka onkuls ceļo pa Vidusjūru, jo ir parādījusies bilde, kur kuteris "Spicais" ir redzams uz Etnas fona un brašais kapteinis tur rokās zivi

(no tāluma nevar noteikt saldētu vai tikko izvilktu).

Katrā gadījumā, visi dzīvoja tālāk laimīgi.