Un vēl - Sadzīves rosols

Uz paplātes.

*******

Galvā ienāca ideja un tagad neatlaidīgi meklē smadzenes.

*******

UgunskuraKurinātājs, 25-01-2021 23:23

Vakar pilnīgi negaidīti apgāzās sekcija. Nebija jau nekāda jaunā. Čuru krāsā no padomju laikiem. Durtiņas skapīšiem čīkstēja, no stikliem palikuši tikai divi, viens kreisajā pusē, otrs pa vidu, bet zilā krāsā, jo nomainīts pēc viena negadījuma vēl Maskavas olimpiādes laikā, kad onkulis Juris nelielu svinību noslēgumā iekrita sekcijā ar galvu pa priekšu. Stikls ārā, asiņu jūra, Juris bez samaņas. Izsauca ātros, kas konstatēja, ka sagriezta ir tikai auss, nevis miega artērija, kā pirms tam konstatēja Vitas tante . Izrādījās, ka Juris, ieraugot asinis, ģībst, tāpēc gulēja atstiepis pekas. Bet mēbele kalpoja labi. Apakšā nevienam nekad nevajadzīgi trauki, iespējams pat Kuzņecova porcelāns, zupas terīnes, kreisajā pusē bija iebakāts pat piepūšamais matracis. Bet to visu es atklāju vakar.

Izdega spuldze. Vienīgā, kas istabā. Karājās tādā īsā vadā un parastā patronā. Jau divus gadus, kopš saplīsa vecā lustra. Pats vainīgs. Iereibis vilku mēteli un roku kā izstiepu tā - bāc! kling! kling! - tā visi tie nolāpītie sūda stikla piekariņi pa gaisu, pati lustra sašūpojās un iepazinās ar grīdas segumu.

Izdega spuldze. Sučka. Paredzēta 20 000 stundām, bet droši, ka nostrādāja tikai pusi no tā laika. Skaitījis nebiju, jo nav tam jēgas. Spuldzes pats nepērku.

Trepes nav. Krēsli nedroši. Tad viena kāja sekcijā, otra uz nedrošā krēsla. Skrūvēju laukā. Viss jau bija skaisti, bet kaut kas tur man samisējās un... īsāk, viss pilnīgā pakaļā. Es zemē, sekcija arī, es vairāk starp sekciju un grīdu, labi, ka svaru bumba, kas bija uz mēbeles virsmas neuzkrita man virsū, bet blakus. Grīdā dobums. Apaļš un liels. Tomēr trīsdesmit divi kilogrami dzīva metāla. Kādreiz biju nolēmis trenēties. Kādreiz. Trīsdesmit divus gadus atpakaļ. Interesanta sakritība. Kāpēc ņēmu tik smagu? Mārrutks viņu zin. Muļķis biju. Pacilāju mēnesi un ar to viss beidzās. Izmest žēl bija.

Kaimiņiene atskrēja. No apakšējā stāva. Arī lustra nokritusi. Laikam no tās svaru bumbas trieciena. Pateicu, ka nekā nezinu. Ka nejūtos vainīgs. Pašam sekcija vārtās pa zemi. Iebāza savu šnukuru istabā un aiztinās. Neinteresanta sieviete. Dibens nesmuks.

Labi, ka izdegusī spuldze vesela. Krītot, visu laiku turēju rokā. Es jau tās nepērku. Parasti eju uz kādu sabiedrisku ēstuvi. Ne jau kafiju strēbt vai alu. Pārāk dārgi. Uz tualeti. Tur izskrūvēju lampiņu, savējo veco vietā un ariverderči! Tagad sūdīgi. Nolāpītais kovids aizklapējis kafenes. Gan izdomāšu, ko darīt.

Rīt sola puteni. Skarbi. Bez sievietes smagos laika apstākļos garlaicīgi.

Atnāca palīgos Ēvalds, nosnidzis kā briedis, tikai bez ragiem, jo Ēvim nav kas uzliek. Tāds pats kā es - brīvdomātājs un neatkarīgais. Mēs kā tie neatkarīgie deputāti dzīvojabez atbildības. Dari ko gribi.

Stutējām pie sienas sekciju, svaru bumbu gan vairs neliku augšā. Neiešu jau sevi slepkavot. Krēsls gan bija lupatās.

Sadzirdējusi troksni atkal atvilkās apkašējā kaimiņiene. Nu tā pati. Tagad bez lustras un nesmuko dibenu Šodien vēl bija iekārusi briesmīgus auskarus - tādi platii riņķi kā tējas tases, ausu ļipas novilktas uz leju plecu rajonā. Nezinu, iespējams, ka šādi kaut kas cits viņai ceļas uz augšu. Krūtis varbūt. Tās arī nesmukas. Redzējis neesmu, bet zinu, ka nesmukas. Aiztriecām projām to vārnu, lai nemaisa domāt par vīru lietām.

Ēvalds ilgi skatījās uz dobumu grīdā istabas vidū. Mums bija divas versijas kā izmantot - ugunskura vieta vai puķu dobe. Palikām pie tā ka, aizcementēšu ciet, savādāk pārāk oriģināli.

Sākām runāt par interjeriem. Nonācām līdz sievietēm. Ēvaldam ir viena mīļākā, kas kā traka uz minimālismu. Dzīvoklis esot gandrīz bez mēbelēm, tikai viena sekcija (čuru krāsā gluži kā man, bet briesmīgi appūsta ar matu laku), kas piesista pie sienas ar naglām. Jā, jā, ar naglām. Vīram patīkot, lai viss ir kārtīgi piestiprināts un arī zagļi neko nevarot aiznest. Guļvieta ir uz grīdas. Uz paklāja. Ar diviem spilveniem. Kā čukčiem. Vīrs bieži prom, kā jau tālbraucējs, tāpēc Ēvalds ik pa brīdīm paviesojas. Sievišķis tāds ēterisks, parasti sēž internetā un raksta visādus stāstiņus. Un traka uz tām mīlas lietām. Un uz Ēvaldu. Tikai viena problēma. Seksa laikā viņai raujot kāju krampī, nu bet tā, ka jākliedz. Un ne jau no baudas. Krampis, ziniet, ir krampis. Šie galīgi nomocījušies, jo Ēvaldam arī troksnī viss izbeidzas un nestrādā. Tad atraduši risinājumu. Pie kājas piesējuši pranamat paklāju. Nu to ar tām adatiņām. Nedaudz esot sāpīgi, bet vismaz krampja vairs nav. Vizmaz Ēvim kāds prieciņš.

Krēsla - nodevēja atliekas izmetām pa logu.Ne jau uzreiz, bet pēc otrā bonaparta.