Laipni lūgti paralēlajā pasaulē, jeb empātu smalkajā pasaulē...

Uzskrēju rakstam, kas apraksta manu situāciju komunikācijā ar cilvēkiem, kad grūti saprasties, it kā runā vienkārši un vienkāršas lietas, bet neviens tevi nesaprot, tā it kā cilvēkiem pietrūktu dziļuma [tad arī ir tā situācija, ka cilvēki tevi nesaprot, par tevi atļaujas smieties, spējīgi tikai īkšķīšus likt, kā tādi bērneļi... galvenais, ka nesaprot, ka smejas tikai un vienīgi par savu stulbumu un aprobežotību]!

It kā dzīvojam vienā pasaulē, bet man mūžīgi ir tā sajūta, ka vairāk dzīvojam paralēlās pasaulēs, it kā redzam fiziski viens otru, bet paskrienam viens otram garām.

Vecais labais Jungs neapzinājās, ka ir sastapis empātus un apraksta tos, par kuru eksistenci tolaik laikam vēl neviens nezināja [tulkots no krievu valodas] :

"Es redzu tev cauri."

Karls Jungs identificēja 1% cilvēku, kas redz patiesību.

Bet kāpēc viņi ir tik vientuļi?

Ziniet, ir cilvēki, kuri, ieejot istabā, uzreiz nojauš, ka kaut kas nav kārtībā. Nē, viņi nav ekstrasensi vai domu lasītāji. Viņi vienkārši pamana lietas, ko citi nepamana. Viņi pamana, kad draugs saspringti smaida, pat ja iekšēji mutuļo. Viņi sajūt spriedzi starp kolēģiem, kuri izliekas par draudzīgiem. Viņi saprot, ka viņu vīrs meloja, pat ja viss, ko viņš teica, izklausījās pārliecinoši.

Karls Jungs šādus cilvēkus nosauca par "diferencētu uztveri ". Tas izklausās lieliski, jā. Bet būtība ir vienkārša. Viņi redz ne tikai to, ko rāda, bet arī to, ko slēpj.

Un lūk, kas ir interesanti. Jungs atzīmēja, ka šiem cilvēkiem nav vieglāka dzīve, bet gan daudz grūtāka nekā citiem. Viņi biežāk paliek vieni, ātrāk izdeg un viņiem ir grūti uzturēt attiecības. Ne tāpēc, ka viņi paši būtu problemātiski. Bet gan tāpēc, ka pastāvīga patiesības saskatīšana prasa ļoti augstu cenu.

Viena pacienta stāsts

1913. gadā pie Junga vērsās sieviete. Klusa, noslēgta, ar īpatnēju skatienu. Viņa viņam teica, ka nevar normāli komunicēt ar cilvēkiem. Ne tāpēc, ka negribētu. Bet gan tāpēc, ka redzētu pārāk daudz.

Te nu viņa ierodas ģimenes vakariņās. Visi patīkami sarunājas, smejas. Un viņa jūt, kā tante tik tikko savaldās, lai neuzbruktu onkulim par senu naidu. Kā māte saspringti smaida, bet iekšēji uztraucas par naudu. Kā brālis izliekas, ka viss ir kārtībā, lai gan tikko sastrīdējās ar sievu.

Viņa negrib to redzēt. Bet viņa redz. Un viņa nevar klusēt, jo tas viņu grauj no iekšienes. Un, kad viņa mēģina par to maigi runāt, viņa atsitas pret sienu. "Tu visu izdomā! Tu vienmēr meklē nepatikšanas! Ar tevi nav iespējams normāli sazināties! "

Šī sieviete nespēja ieņemt nevienu darbu. Ne tāpēc, ka viņa tajā būtu slikta. Bet gan tāpēc, ka viņas klātbūtne, šķiet, atklāja visu. Viņas kolēģi sāka justies nemierīgi, it kā viņa varētu redzēt viņiem cauri. Lai gan viņa nedarīja neko īpašu. Viņa vienkārši bija pati.

Jungs pierakstīja viņas izteikumus par cilvēkiem un pēc tam rūpīgi tos pārbaudīja, runājot ar citiem cilvēkiem. Un katru reizi viņš bija pārsteigts. Viņai bija pilnīga taisnība. Tās nebija fantāzijas vai paranojas. Tās bija biedējoši precīzas.

Iedomājieties, ka atrodaties uzņēmuma ballītē. Visi spēlē draudzīgas komandas lomu. Priekšnieks stāsta jokus, padotie smejas. Viss ir tā, kā tam jābūt. Bet jūs jūtat nepatiesumu katrā vārdā. Jūs redzat, kā viens kolēģis sakož zobus, kad otrs tiek uzslavēts. Jūs ievērojat, kā sekretāre saspringst, kad priekšnieks uzliek roku viņai uz pleca. Jūs jūtat, ka aiz dzīvesprieka slēpjas nogurums un aizkaitinājums.

Ko tad tu dari? Klusē, jo zini. Saki patiesību, un tu jutīsies vainīgs. "Tu esi pārāk nopietns, " "Nomierinies, " "Tu bojā visiem garastāvokli."

Jungs to nosauca par kolektīvās zemapziņas pārkāpumu . Tas izklausās sarežģīti, bet patiesībā ir vienkārši. Jebkura grupa tiek saturēta kopā, pamatojoties uz neizteiktām vienošanām. Mēs visi esam vienojušies izlikties. Ka mājās viss ir kārtībā. Ka darbā valda savstarpēja sapratne. Ka draudzībā nav skaudības. Un cilvēks, kurš ar savu klātbūtni vien sarauj šīs maskas, kļūst par draudu.

Pat ja viņš neko nesaka. Pat ja viņš vienkārši klusībā vēro. Cilvēki jūt šo skatienu. Un viņi jūtas nemierīgi.

Spogulis, kurā sāp skatīties

Atceries to savu draudzeni, kura vienmēr var pateikt, kad tu melo? Pat par sīkumiem. Tu saki, ka viss ir kārtībā. Un viņa paskatās uz tevi un jautā, kas noticis. Un tu uzliesmo: "Nekas nenotika! Tu vienmēr visu izdomā! "

Kāpēc tas notiek? Jungs to skaidroja kā ēnu projekciju. Kad kāds jūsos saskata to, ko jūs sevī noliedzat, jūs nedusmojaties uz viņu. Jūs dusmojaties uz spoguli.

Māte saka meitai, ka viņa ir pārāk jūtīga. "Tu visu uztver tik personiski! Tev jābūt vienkāršākai! " Bet patiesībā māte visu mūžu ir apspiedusi savas jūtas. Un meita, kura tās neapspiež, viņai to atgādina. Un tas ir nepanesami.

Vai arī draugs tevi pastāvīgi apsūdz pārlieku analīzēšanā. "Dzīvo vienkāršāk! Nelien/neiedziļinies cilvēkos! " Bet viņi baidās godīgi paskatīties uz savām attiecībām. Jo tās jau sen ir brūkušas. Un tava spēja saskatīt patiesību padara viņu melus nepanesamus.

Jungs šo modeli novēroja daudzas reizes. Persona, kas redz skaidri, kļūst par grēkāzi . Viņus vaino problēmu radīšanā, kuras viņi vienkārši pamana. Grupai ir vieglāk atmest to, kas redz, nekā atzīt to, ko viņi redz.

Četri "redzētāju" veidi

Jungs atzīmēja, ka šī spēja izpaužas dažādos veidos.

Ir tādi, kas visu sajūt savā ķermenī . Viņi dodas uz drauga māju, un pēc pusstundas viņiem sāp galva. Ne tāpēc, ka viņu draugam ir slikti. Bet gan tāpēc, ka viņu draugs ir nervozs, dusmīgs vai skumjš. Un šis cilvēks to uzsūc kā sūklis . Viņi dodas mājās izsmelti, pat nesaprotot, kas noticis.

Šādus cilvēkus bieži sauc par pārāk mīkstiem vai ievainojamiem. "Tev jābūt stingrākam! " Bet runa nav par to, ka esi stingrs. Runa ir par to, ka viņu psihe ir ieprogrammēta kā ļoti jutīgs uztvērējs.

Ir tādi, kas paredz notikumus . Viņi paskatās uz jaunu pāri un paredz, ka viņi izšķirsies mēneša laikā. Un tā arī notiek. Viņi paskatās uz kolēģi, kurš tikko sācis strādāt, un paredz, ka viņš ilgi neizturēs. Un trīs mēnešus vēlāk kolēģis aiziet.

Viņiem netic. "Tu vienkārši esi negatīvs! " Bet viņi nav negatīvi. Viņi redz modeļus, kas vēl nav izpaudušies.

Ir cilvēki, kas pamana fiziskas pazīmes. Viņi paskatās uz cilvēku un saka, ka viņš nejūtas labi, lai gan vēl nav to pamanījuši. Pēc nedēļas viņi patiešām jūtas slikti. Vai arī viņi redz nogurumu acīs ilgi pirms cilvēks to apzinās.

Un tad ir visretākie. Tie, kas visu redz uzreiz, bet nespēj sakārtot. Viņi ir pārslogoti. Informācija plūst kā plūdi, un smadzenes nespēj to visu apstrādāt. Viņi dzīvo pastāvīgā sajūtu haosā.

Kamerona Krova psiholoģiskais trilleris "Vanilla Sky" (2001) ir Alehandro Amenábara romāna "Open Your Eyes" (1997) pārtaisījums. Stāsts neapšaubāmi ir piesātināts ar Junga psiholoģiju.

Trīs briesmas

Jungs saprata, ka pārāk daudz redzēt ir patiesi bīstami. Lūk, kāpēc.

Vispirms tu kļūsti par neērtību. Ģimene ir pieradusi, ka visi klusē par tēta alkoholismu. Un pēkšņi tu par to runā. Tas arī viss, tu esi nodevējs. Komanda ir pieradusi risināt konfliktus un tenkas. Un pēkšņi tu mēģini runāt godīgi. Tas arī viss, tu neiederies.

Sabiedrība ir veidota uz tā, ka vairums cilvēku piekrīt ignorēt noteiktas lietas. Un, kad jūs tās pamanāt, jūs izjaucat trauslo līdzsvaru.

Otrkārt, tu esi pilnīgi viens. Jo neviens nedalās tavā realitātē. Tu redzi vienu lietu, un visi apkārtējie redz kaut ko citu. Un to nav iespējams izskaidrot. Kā lai izskaidro krāsu neredzīgam cilvēkam?

Tā nav tikai vientulība. Tā ir sajūta, ka dzīvo paralēlā pasaulē.

Treškārt, tu pazaudē sevi. Kad tu pastāvīgi uzsūc citu cilvēku jūtas, tu pazaudē saikni starp tavējām un viņu jūtām. Tu atnāc mājās dusmīgs. Bet dusmas nav tavas. Tās ir no tava vīra. Vai tavas mammas. Vai tava priekšnieka. Bet tu vairs neko nevari pateikt.

Jungs to nosauca par robežu izzušanu. Tu pārstāj būt tu pats. Tu kļūsti par citu cilvēku emociju tvertni.

Kā ar šo sadzīvot?

Jungs saprata galveno. Šo spēju nevar izslēgt. Bet to var iemācīties izmantot.