es nesapratu. pavisam.

man tas likās vulgāri, par asu, par stipru, par rupju. pat tad.

tagad?

vilku medības

vai

es sākumā arī grebenščikovu nesapratu. man viss tik ātri notiek, vārdi neķeras. pieaudz. kaut ko redzi, piedzīvo. troksnis ķeras. ar laiku sāk kaut kas ataust. es atceros, kada sieviete šeit oho atrakstīja, ka paldies, es esmu viņai sūtījis akvarium un ir aizķēris, tad bijusi rīgā koncertā un jā, ir.

man liekas, visam ir kaut kads savs vecums.

mūzikā, kurā dominē vārdu jēga, poēzija... kamēr dzīve neizmāca, nevar saprast, par ko ir runa. vēlāk var. un kaut kam ir par vēlu. vārdi ir par kaut ko citu, par sevi, to kas redzēts. pārdzīvots. atainotie notikumi ir metafora tam, ko vajag pateikt.

man ir grūti aizmirst ļoti agru bērnību. laikam skaņas ir bijis daudz - tagad puspielūgto oziju, toreiz es nezināju, kas ir tas pērkons, kāpēc kāds rēc. tas bija black sabbath. vēl tik daudz bija visockis. arī tā balss. tik daudz dziedātāju rēc. asi.

vēl viena lieta, ka daudzas atmiņas nav manas, bet it kā implantētas. izrādījās, ka mans tēvs nekad nenogalināja manu kaķi. tā bija stipra trauma. kad mammai 80 un viss sarunās ir vairs ne par to, kurš labs vai slikts, izrādās tik daudz, kas ir savādāk, kā tev pasniedza. es tik ilgi turēju naidu... un izrādās, tas ir dalēji fabricēts. kā es neieredzēju to, ko pat nesapratu...