Par ko parunāt?

Visas megapopulārākās tēmas jau aizņemtas. Nav nemaz tik viegli izdomāt ko jaunu. Vakar cēlos ap vieniem, jo pēkšņi atcerējos, ka mājas gariņam nav nolikts cukurs. Tā ir tāda māņticība, ka mēneša pēdējā datumā viņam kaut kas jānoliek. Konfektes bija apēstas, iebēru bļodiņā nedaudz cukura un noliku priekšnamā viņa vietiņā. Jo, ja mēs ko neredzam, tad tas nenozīmē, ka tas neeksistē. Dažreiz mājas gariņš ir apvainojies uz mani, slēpj mantas, zeķes, reiz mazu auskariņu noliku uz skapja un tā arī pazaudēju uz visiem laikiem. Viņš var atdot mantu pēc mēneša vai pat vairākiem gadiem. Reizēm nevaru ko atrast, bet izrādās, ka lieta ir tur pat deguna galā. Kā tas izpaužas, ir bijuši gadījumi, kad man šķiet, kaut kas nozib, aizskrien, bet patiesībā tur neviena nav.

Otrs, ne gluži tas pats, nesen lasīju, ka jau sācies Veļu laiks, kaut kā likās, ka tas ir drusku vēlāk. Esmu likusi konfekti ārā uz palodzes, ar to arī mana Veļu cienāšana aprobežojas. Kad Velis naktī ir mielojies, viņš to ir ēdis tīri enerģētiski, no rīta to var aprakt dobē vai atdot sunim. Ja tas būtu maizes gabaliņš, tad iemest zivīm. Pēc senču tradīcijām būtu jāklāj galds rijā. Riju esmu redzējusi tikai vecās filmās. Interesanti, ka jaunais blogeris piedāvāja pasniegt Veļiem tādas galīgi nelatviskas lietas, kā rīsu bumbiņas, vēl kādas lietas, ko es pat nezinu, melno sezamu utt. Varbūt vienkārši dārzā uz galda nolikt kādu ābolu vai glāzi ūdens.