Putniņš.

Rīts pamodās ar salnu, vietām zāle apsalusi ar baltiem ūdens kristāliņiem. Austot saulei tie pamazām izkusa un veidoja dzidras asaru lāsītes. Auksts, drēgns rīts, ne tāds kā parasti. Gaisā lidinājās mazs putniņš, kuram no aukstuma spēki jau bija izsīkuši. Lidoja tas virs mājas, dārza, puķu dobēm pārbaudīdams vai viss ir kātrībā. Ierastais rīta cēliens, bet šoreiz spārni tam negribēja vairs klausīt. Kur rast spēku? Varbūt sārtajā pīlādža zarā, varbūt mežā, brūkleņu un viršu varā? Ko, lai vēl dara? Vai paļauties vairs tikai uz augstāko varu? Ir pienācis negaidot rudens, lapas vēl tikai sārtosies, dzērves rindās kārtosies. Dzērvēm līdzi arī putniņš lidos. Lidos, lai pa ceļam paliktu uz kāda skaista un gaiša mākoņa maliņas un no tās vērotu mūs.