Sports kā kolektīvais pauti-grauzējs... basketbols, ja? uzreiz iedarbinaas refleks C kā pie šļirces... JAA BLJAC, absoluuta hokej-histeriijas deja-vu ar bonusu no šļūkājošajiem teļiem, kas katru pavasari izlien no ziedputekshnainiem aliem un kliedz “mēs vinnējām”, kaut paši max uz PlayStation NHL kaut ko spiezh! Kaa peec grafika: Grupu turniiraa klusee kaa sūdi akvaa… Tiklīdz vinnē kādu nabagmāju (piem. Slovākiju vai Izraēlu), sākas “mūsējie, sirds, lepnums, ģimene, tauta, piemiņa! ” Un tad nāk kvartaļfinaals… Unj ko? Zaudē ar 5:1 pret Kanādu vai ASV... Unj pēkšņi visi “faktiski jau tas nav tik svarīgi, galvenais cīņasspars, mēs bijām vienoti” bĻaC, tu vakar grābi sev pakaļā 3 karogus, šodien jau “nav svarīgi”?! Tie paši geimeri, komentētāji, psiho-analīzes eksperti un “vienreiz mētājuši bumbu sporta stundā” viedokļu ģenerātori, kas vakar čurāja karstāk par Dončiču – šodien klusi kā peles. – rīt bļaus atkal. – unj tā katru sezonu – basket, hokej, Eirovīzija, Saeimas vēlēšanas, Lieldienas Kollektiivais sports = kollektiivais orgasma substituuts “Mēs” uzvaram - “MĒS” esam vareni, patrioti, baigi veiksmiigie! “Viņi” zaudē - “NU KO VIŅI VAR, ALGU DOD, BET NESPELEE! ” bĻac, klasika... |
