Bez dzejas nevaru ne dienu nodzīvot

Saules bērns (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Kad tevim uzbrukušas bēdas, —

Tās gremž un grauž, un iekšas plosa,

Un sirdī mūžam atstāj pēdas.

Bet, kad tev liels un mirdzošs prieks

Kā saule silti noglauž galvu, —

Tu pasmaidi kā bērns par balvu,

Ko aizmirst drīz: – tas bija nieks,

Tas bija saprotams par sevi,

Ka prieks ik dienas silda tevi.

Manas ilgas (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Sen manā sirdī ilgas sēd,

Uz āru laužas ar varu;

Tās augu mūžu sirdi ēd,

Pret sienām sitas ar sparu.

Ne acumirkli miera ļauj,

Kā zvēri grauž krātiņa sienas,

Un visu, ko sirds tik mīļi skauj,

Tās plosa ik dienas, ik dienas…

Mans sārtais ziediņš, mans vientulīts,

Kas mīļā saulē plaucis,

Gul, galviņu ievilcis, samīdīts:

Bars pāri viņam traucis.

Mans sārtais ziediņš, starodams

Tu saulīti sirdī man nesi,

Man tumšs un auksts, un negants nams, —

Tu līdzi tur ieslodzīts esi.

Tur saulei nav lēkts, tur ziediem nav laiks,

Nav laiks, kad atelsu dzertu:

Tur ilgas spiežas kā katlā tvaiks,

Kas kalnus gaisā spertu:

Uz priekšu, uz priekšu! Tur darbs, tur spēks,

Vējš šaudamies svilpo gar ausīm…

Tur prieks, tur saule, bet dusa ir grēks,

Uz priekšu šo zemi mēs rausim!

Mīlas dvēsle (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Ko tirpdams stāvi

Pie aukstām miesām?

Tu pats viņas kāvi!

Izbailes acīs,

Mēms jautājums lūpās, —

Kas tev ko sacīs?

Kur dvēsele dega,

Gul aukstās miesas,

Kā tukša sega.

Tīmekļa sārta

Ir mīlas dvēsele,

Irst, tikko skārta—

Kā ziedu dvesma,

Skūpsta un aizplūst,

Kā rīta dziesma…

Šī dzīve bij tukša (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Šī dzīve bij tukša—

Tu saturu lēji;

Šī dzīve bij kaila—

Tu puķes sēji;

Šī dzīve bij auksta—

Tu dvašu dvesi;

Šī dzīve bij tumša—

Tu sauli nesi.

Es atkal sauli

Varēšu vēstīt,

Mirušās krūtīs

Cerību dēstīt.

KategorijasRainis

Zelta tvaiks (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Man sirds ir pilna mīlas

Kā maija zaļais ārs,

Kā smaršas puteklīšu

Pilns ziedošs ābeļdārzs:

Tur diena plaukst un raso,

Ik mirdzošs puteklīts

Tur vijas un viļņo ap tevi,

Klus-klusu dziesmiņu sīc.

Tavs stāvs tiem vidū zālē

Stāv smaidošs, smalks un slaids—

Tie vijas ap tevi un viļņo

Kā kūpošs zelta tvaiks.

Un ziedu puteklīši,

Tie glāsta tevi un glauž,

Ap mīļo dvēsli liegi

Tev zīda plīvuri auž.

Tie miljoniem plūst – bet, j

a vienam,

Tik vienam šīs acis skumst, —

Tie klust un klīst, un saplok,

Viss zelta mirdzums tumst.

Rainis