Katram savs.

Ir jau man tas laiks, rudens ar viršu ziediem un rīta salnām, patīk man viņš. Daudz laika rudenīgām domām, atcerēties pavasara mirkļus, bez tiem jau nekur. Tāds laiks pienāks mums katram, gribi vai nu negribi, bet pienāks. Var jau augstprātīgi pasmieties par tiem, kuriem dzīve nebeidzas ar rudeni un salnām. Redzu sev apkārt tādus cilvēkus, kuri ir viens otru satikuši rudenī, spēj vēl baudīt dotos augļus. Varbūt tas laiks nebūs nekāds ilgais, bet tiek baudīts tik cik liktenis būs atvēlējis.

Tā jau nav, ka nebūtu te piedāvājumu, ir tikai viens bet, kurš liek domāt. Vīrieši grib iepazīties, gatavi solīt, ka brauks no pasaules malas, jo tās neesot problēmas. Tad nu sāku spriest, vīrieši sola braukt pat no pasaules malas, neesot tās nekādas problēmas. No sarakstes dažiem teikumiem jau saprot, ka esmu īstā. Pie kā un pēc kā brauks? Es taču rakstu dienasgrāmatas, šad tad uzrakstu arī pieredzes apmaiņā, bet vai kāds no tiem braucējiem ir izlasījis kas es esmu par putnu un kas man tajā būrī? Nē nav painteresējies, jo neinteresēju kā cilvēks ar kuru vajadzēs pavadīt laiku. Tā ir tikai viena interese un tur jau neko daudz nevajag. Labi jau, ka saņemot atteikumu māk pieklājīgi to saņemt. Paldies par to, jo ir tādi, kuri to neprot un tad sieviete tiek nolieta ar dubļiem. Saprotu katram jau sava vajaszība, bet man ir manējā.