par jaunāko driasu

randall carlson

aptuveni 11500 līdz 12000 gadus atpakaļ, kaut kas notika. ziemeļu puslodes ledāji izkusa. nevis ilgā periodā. uzreiz. randals pārstāv viedokli, ka tajā laikā, domājams virs kanādas nokrita uz zemes meteorīts, visdrīzāk komēta, kas bija daudzi meteorīti.

tas bija iemesls ledus laikmeta megafaunas beigām. lielie dzīvnieki saglabājās, bet ne ziemeļos.

cilvēki ir atrakuši viscaur sasalušus mamutus, kam zāle ir sasalusi vēderā puspārstrādāta. viņu kauli sadragati kā ar āmuru. kā?

un ja tas bija vilnis, kas viņus satrieca? tie visi ir minejumi.

bet padomā, visās pasaules tautās ir teikas par katastrofiskiem plūdiem - ķīnā, tuvajos austrumos, ēģiptē, austrālijas aborigēniem par lielo čusku, kas ar sāniem satracināja zemi un izveidoja landscape. mīts par kecalkoatlu actekiem, pūķi no debesīm ķīnas kultūrā. ziemeļamerikas indiāņi. notika kaut kas tik globāls, ka tas skāra visus, lai kur tu būtu.

tās tik ilgi tika uzskatītas par māžošanos un seno tautu pasakām.

bet te man atnāca atmiņā stāsts par pīteju, sengrieķu ceļotāju, kas ar grieķu un feniķiešu komandu aizceļoja vistālāk uz ziemeļiem. stāsti ar kuriem viņš atgriezās, padarīja viņu par izsmieklu grieķu vidū. un tomēr, viss tika pierakstīts.

viņš aprastīja ziemeļblāzmu, viņš aprakstīja apledojušu jūru, kā ūdens kļūst par akmeni. viņš aprakstījā kā jau prasdams krusu, viņš aprakstījā kā saule un mēness ir izmainījuši savus ceļus un mēnešiem ir visu laiku diena un tad ir mēnešiem nakts. viņš aprakstīja sniegs kad krīt no debesīm, tas ir kā manna, bet ir ūdens.

grieķi savās vidusjūras pilsētas viņu izsmēja, domājot, ka čaļiem no ilgā ceļa ir totālas halucinājas bijušas.

viņi bija pabijuši arī baltijas jūrā, tagad domā, ka tā bija prūsija. viņš aprakstīja, ka upes jūrā izskalo "dabisko zeltu", dzintars. tie gabali ir lieli kā akmeņi.

viņš stāstīja, kā tālu ziemeļos cilvēki vāc bišu medu un tad dara vīnu un tas reibina kā vīnogu vīns. un to dzer visi, no maziem bērniem līdz karavīriem. un augumā cilvēki ir lielāki kā grieķi, viņš tur jutās maziņš ar savu komandu.

kad atgriezās, viņu izsmēja kā pasaku stāstnieku. un tomēr, viņš atstāja grāmatu, kuru kopēja vēlāk citi, grieķi bija kā ķerti uz informācijas saglabāšanu un paglabāšanu. tāpēc es varu pastāstīt šo stāstu 3k gadus vēlāk.

par manis minēto ceļojumu

dzīviba un eksistence ir tik interesanti...