Kad acis atveras

Bija jāierodas restorānā uz apaļas jubilejas vakariņām. Protams, pirms tam tika paziņots, ka nevajag nekādas dāvanas. Ieradāmies pasākuma vietā. No mašīnas tika izvilkti baloni ar gadu skaitli. Turpat jau paspējām tos samudžināt. Sākām atmudžināt. Viena sieviete no ielas, ieteica, labāk nedāvināt abus balonus kopā. Pieredze, cilvēkam uzdāvina, bet tas apvainojas ka tādu skaitli uzdāvina. Kopā ar puķēm uzdāvinājām tos balonus. Puķes tika vāzē, baloni - aptīti ap stabu. Ar smaidu tikām nolamāti, ka tagad visi citi apmeklētāji zinās, cik tad ir tie gadi. Par dāvanām arī ar smaidu dabūjām. Visi kaut ko aktīvu - sportisku uzdāvināja (dīvāna sēdētājam). Tikām līdz desertam. Jubilārs domāja - grib vai negrib. Tiek uzvedināts, ka tomēr vajag. Tiek atnesta kūciņa ar iespraustām svecītēm (gadu skaitli). Nodziedājām arī dziesmiņu. Svecītes ar iedomāto vēlēšanos tika nopūstas. Kaut kas attapās, ka nav nofotografēts. Sveces atkal aizdedzināja, lai top bildes. Jubilārs atgādināja, ka tika pateikts - nekādas svinēšanas, vienkāršas vakariņas. Pateicām, ka vajadzēja jau zināt, ko aicina. Bija labākās domās par aicinātiem (ka mēs arī klausam, ko saka). Pietiek jau ka uzdāvināja balonus. Nē, mums vēl svecītes vajadzēja. Tad no viesiem viens pieteicās uz baloniem, varot tos dāvināt otriez uz viņa jubileju. Kāds attapās, kad viņam ātrāk būs tas gadu skaitlis. Uz baloniem sastājās rindā. Ko dāvināt cilvēkam, kuram viss ir? Ne jau jaunu dīvānu. Var uzdāvināt tikai sajūtas.

Viktors Lapčenoks - Kad saule aiziet - Official Video ;))