Sēņu briesmonis.

Domāju, ka nav par ko uzrakstīt, bet tēmas pašas atnāk. Arī mēs ar brāli 90tos lasījām gailenes un ar riteņiem vedām lietuviešu uzpircējiem. Sanāca gan skolas somas, pufaikas, zābaki, pirmais japāņu fotoaparāts un daudz kas cits. Bija arī bezjēdzīgi tēriņi, tas bija laiks, kad veikalos pēkšņi parādījās nekad neredzētas lietas. Stāsts nav par mūsu bērnību.

Kaut kad vēlāk brālis bija pazīstams ar kādu "pilnīgi traku" jau nu nē bet ļoti uzņēmīgu sievieti, kura atbrauca ar autobusu laikam, dzīvoja mežā kādā būdā vai tamlīdzīgi, atbrauca uz nedēļu vai ilgāk un ar lielu mugursomu vienkārši gāja pa mežiem un nevis sēņoja, bet brutāli rāva gailenes ar visām saknēm, un tad vakarā tīrīja un apgrieza saknes, tā ka katru vakaru tur rēgojās "mērena kaudzīte". Gan jau uzpircēji piebrauca arī kur ceļa malās un zemnieku sētās, jo kur gan citur cilvēks bez mašīnas būtu to visu realizējis. Varbūt tā bija izdzīvošana, peļņa un gribasspēks, izmisums vai visas lietas kopā. Nebūt nenosodu šo cilvēku. Apkārtnē viņa bija iesaukta par "sēņu briesmoni". Viss beidzās ar to, ka brālis bija lūdzis, lai viņa vairs nenāk uz viņa mežu...