Viktors

Viktora balss bija suģestējoša.

Nē, tā nebija tipiskais baritons, kas vairumam liek “čurāt biksītēs”. Un arī ne Gvatemalas lidostas auto nomas izsniedzēja bass, kura katrs izrunātais burts toreiz lika ļimt kājiņām celīšos un viņa melnās nakts bārda neļāva novērst acis no matainā pudura.

Viktora balss bija kā milzīgās mellenes, sajauktas ar saldu skābo ķiršu ievārījumu un tas viss pāri pilnpiena, saldkrējuma un olu plombīram, kuram blakus ceptas krokainas, kraukšķīgas bekona šķēlītes piedod sāli teiktajam. Es varēju stundām klausīties muti pavērusi un salikusi rokas zem zoda, brīnīties, KĀ! , nu kā var tik lipīgi runāt.

Reizēm viņš iesmējās. Garšīgi un izjusti. Ķiķināju līdzi.

Un tad viņš stāstīja par zilajām debesīm virs kalniem un par violetajiem saulesrietiem pie ezeriem. Reizēm stāstos parādījās kalnu aitu gani. To stoiciskumu viņš aprakstīja tik dzīvi, ka burtiski redzēju ganus ar visiem ganāmpulkiem. Tad Viktors stāstīja par dzīves jēgu un to, ka cilvēki neprot adekvāti novērtēt to, kas viņiem ir. No lietus spaiņiem viņš ņēma ūdeni un aplēja dārzu. Savu dārzu. Tajā auga pūķa ziedi, meldri, pulkstenītes un zvaniņi, kokosrieksti un pat eikalipts. Blakus bambusiem bija izkārts šūpuļtīkls. Kad tajā biju atlaidusies, klausījos kā bambusu kāti, šūpodamies vējā, maigi san. Vakaros dzerot liepziedu tēju, viņš stāstīja par Mozambiku un Antarktīdu. Par Ķīnas čaulgraužiem, kas var “pacelt spārnos”, bet var arī nonāvēt. Es klausījos un klausījos. Reāls asmr.