Un zini kas ir pats brīnišķīgākais...

Kad šīs tēmas atkal tiks paceltas... ne no manas puses... es varbūt nemaz te nebūšu vairāk ...
Bet mana maniere, mani izteikumi, mana degsme to visu daudzi kārtējo reizi kopēs. Pat paši to nesaprazdami vai vienkārši neatdzīstot. Kā allaž, tas notiek arvien.

Beidz... Es jau te maļos 20 gadus... Esmu vairāk redzējis un dzirdējis kā lielākā daļa vecmēbeļu.
Es redzu un saprotu kāds ir cilvēks. Un es pat vairs neesmu spējīgs būt dusmīgs, man šķiet.
Es redzu cik cilvēkam svarīga ir kaut kāda sava personīgā, maznozīmīgā un nereti pavisam aplamā taisnība, kad man jau sen, senāk nekā tu mani atceries svarīga ir bijusi patiesība.

Tu nemaz nesaproti un nespēj pietuvoties līmenī kurā esmu piedzimis un spiests domāt, netaisnībām kam redzu cauri, illūzijām kurās ar smīnu noskatos. Pat ja pats to apzināti neesmu izvēlējies.
Mans ceļš nav par to, lai izceltos vai, lai kādam kaut ko pierādītu un vēl mazāk man interesē meklēt kurš ir stūlbais. Cilvēks ir cilvēks, un visi ir dažādi.

Vai esi kādreiz domājusi vai liktos gudra priekš ģēnija? Priekš ģēnija pat cilvēki ar 3 augstākajām nav pārāk gudri. Tas ir kā sakrāti atzinības raksti par to, ka spēji pilnvērtīgi sekot pavēlēm nu un tad še tev ordenītis. Tas pat ir kaut kādā ziņā smieklīgi jo tikai mūsdienās cilvēki slimo ``esmu pats gudrākais`` sindromu un pamato to ar kaut kādiem papīriem.
Ģēnijam nav vajadzīga skola, lai būtu ģeniāls. Nav vajadzīgs nicināt citus dēļ iluzorām taisnībām. Un vēl jo mazāk pierādīt kaut ko tiem, kurus pats uzskata par dumākiem.
Un viena no pēdējām skumjajām atklāsmēm, ar to piedzimst to nevar iemācīties.

Visa dzīve tiešām ir vienkārši viena grandioza traģikomēdija kurā kailais pērtiķis nabags cenšas pierādīt, ka ir gudrāks par citu nabago pērtiķi, kamēr pa to laiku bagātais pērtiķis iedod varu savai idiotiskajai atvasei. Amati un vietas netiek doti pēc izpratnes vai IQ testa, nav testu kuros noteiktu kurš kurai pozīcijai pa tiešām ir derīgs, ir tikai viens liels varas teātris. Kamēr bagātais varas pērtiķis apzīmē papīrīšus pagrabā, nabagais pērtiķis ir gatavs par tiem pārdod dzīvi, melot, zagt, krāpt un pat nogalināt citu pērtiķi, vai citas dzīvas būnes.

Tādēļ labi, ka demokrātiskā valstī brīvs cilvēks var aizstāvēt savas tiesības, paldies sentēviem, ka tie centušie būt vairāk par pērtiķiem. Bet cilvēka pašam ir jāgrib būt brīvam. Pašam ir jānīst važas. Un pašam ir jābūt gatavam aizstāvēt savas tiesības. Pat bez paļaušanās uz juristiem.

Daudzi šodien ir pierādijuši savu paklausīgo, pakļāvīgo dabu, kartējo reizi. Nokaunaties.