Kāpēc mēs klusējam, kamēr mūs apzog?

Šodien cilvēkiem ir skolas, internets, likumi, vēsture – bet mēs klusējam. Mūs pazemo, mums draud, mūs izspiež – un mēs klusējam. Kāpēc?

Tāpēc, ka mūs ir pārapmācījuši būt paklausīgiem.
Tāpēc, ka mēs domājam, ka viss, kas ir "likumīgi", ir arī taisnīgi.
Tāpēc, ka mēs dzīvojam sadalīti – nevis kā cilts, bet kā nošķirti indivīdi.

Senais cilvēks būtu cēlies ar cirvi.
Mūsdienu cilvēkam cirvis ir vārds, pierādījums, kopiena, internets.

Bet kamēr mēs to neizmantojam – mēs ļaujam visam notikt.

Kā var būt, ka Latvija saražo teju 100% sev nepieciešamās elektrības, bet maksā vienas no dārgākajām cenām Eiropā?

Kā var būt, ka 109 eiro sociālais pabalsts tiek uzskatīts par normu, lai gan tas nesedz pat izdzīvošanas minimumu?

Kā var būt, ka cilvēkam ar 2 tūkstošu parādu draud atņemt vienīgo īpašumu, kamēr valsts pati ir miljardos parādos un turpina algot 3 vicemērus vienai pilsētai?

Tā nevar būt. Tas ir nesamērīgi. Tas ir netaisnīgi.

Netaisnība nav "normāla dzīves daļa" — tā ir sistēma, kas balstās uz klusējošu vairākumu.

‍ Ja tu jūti šo netaisnību — tu vēl esi dzīvs.

Ja tu runā — citi sāk mosties.

Tu neesi viens. Un tev nav jāklusē.