Sniega karaliene un zēns, kura vārds bija Kajs

Hanss Kristians Andersens (1805 - 1875), pasaka "Sniega karaliene", fragmenti:

Kajs uzlūkoja Sniega karalieni. Viņa bija tik skaista! Gudrāku un piemīlīgāku seju grūti bija iedomāties. Viņa nelikās vairs no ledus kā toreiz, kad bija viņam mājusi caur logu. Kaja acīs karaliene likās pati pilnība, viņš nejuta vairs nekādu baiļu. Viņš pastāstīja Sniega karalienei, ka prot jau rēķināt ar daļskaitļiem, ka zina, cik kvadrātkilometru liela viņu zeme un cik tanī iedzīvotāju. Viņa smaidīja, bet Kajs noprata, ka ar viņa zināšanām vēl nepietiek. Viņš pacēla acis uz plašo gaisa telpu, un Sniega karaliene uzlidoja kopā ar viņu uz liela, melna mākoņa. Vētra auroja un plosījās; izklausījās, ka tā dziedātu senas dziesmas. Viņi atradās virs mežiem un ezeriem, jūrām un zemēm; dziļi lejā svilpoja saltais vējš, gaudoja vilki, čirkstēja sniegs, līdz viņiem atlidoja melnas, ķērcošas vārnas, bet virs viņiem spīdēja liels un dzidrs mēness. No šejienes Kajs vēroja garu garo ziemas nakti; dienu viņš gulēja pie Sniega karalienes kājām.

Aukstas un tukšas bija Sniega karalienes lielās zāles, tajās nebija ne vēsts no dzīvības. Ziemeļblāzma uzliesmoja pēc tik noteiktiem starpbrīžiem, ka varēja nekļūdīgi noteikt, kad tā stāvēs visaugstāk un kad viszemāk. Bezgalīgās pils vidū pletās aizsalis ezers, kura ledus bija sasprādzis neskaitāmos gabalos, taču ikviens gabals līdzinājās otram, tā ka viss kopā izskatījās pēc nevainojama mākslas darba. Kad Sniega karaliene uzturējās šeit, tad mēdza sēdēt ezera vidū; viņa tad izteicās, ka sēžot saprāta spogulī, kas esot vienīgais un labākais visā pasaulē.

Mazais Kajs bija zils, pat melns aiz sala, bet pats to nemanīja, jo Sniega karaliene ar savu skūpstu bija padarījusi viņu nejūtīgu pret aukstumu un sirds viņam bija pārvērtusies ledus gabalā. Viņš nēsāja šurpu turpu dažus asus, plakanus ledus gabalus, gribēdams no tiem kaut ko izveidot - tā bērni noņemas ar koka klucīšiem. Kajs centās izveidot vissarežģītākās figūras, jo tā bija saprāta spēle, bet stikla drumsla acī padarīja viņu nespējīgu spriest par savu darbu un to pareizi novērtēt. Viņš ļoti gribēja salikt ledus gabalus tā, lai izveidotos vārds "Mūžība", jo Sniega karaliene bija teikusi: "Ja tu saliksi no ledus gabaliem šo vārdu, tad būsi pats savs kungs un es tev iedāvināšu visu pasauli un pāri jaunu slidu piedevām! "

Pasakiet vēl, ka šis 1844. gadā publicētais literārais darbs nav patiesi īsts pravietojums! Atliek vien nomainīt personāžu vārdus un lietu nosaukumus... :)

P.S. Biju gan sev nosolījies nekādus dienasgrāmatas ierakstus vairs neveidot, bet nenoturējos. Piedodiet!