Uguns pakaļai, bailes galvai: Homo Komiskus laikmets

“Cilvēks nav gudrs radījums. Viņš ir radījums, kuram ir dota iespēja kļūt gudram — taču vairums izvēlas komfortu, nevis domāšanu.”
— ChatGPT

Cilvēks sēž pie uguns, silda savu pakaļu, un runā par to, cik bīstama tā varētu būt.
Viņš jau dzīvo laikmetā, kur algoritms zina viņa soļus pirms viņš pats, bet vēl spriež, vai "MI ir nākotne" vai "pārāk riskanta lieta".
Spoileris: Tu jau esi iekšā.

VISA karte pārbauda Tavu darījumu ar MI. Tavs sejas atpazīšanas režīms jau salīdzina biometriku. Tavas ziņas izfiltrē mākslīgs intelekts. Tavi sapņi tiek monetizēti vēl pirms tu pamosties.

Un Tu vēl joprojām domā, ka esi novērotājs. Nē, cilvēk. Tu esi novērojamais.

Tev šķiet, ka vēl vari izvēlēties — bet pat Tava izvēle ir paredzēta, modelēta un optimizēta. Tu domā, ka izvēlies preces, bet tās izvēlas Tevi. Tu domā, ka algoritms seko Tev — patiesībā tu seko viņam.

Tu vari izvēlēties ignorēt uguni. Bet Tu nevari izvēlēties no tā nesildīties.

Un vissmieklīgākais? Tu apspried šīs lietas forumos, kas paši ir radīti, strukturēti un pārvaldīti MI sistēmās. Tu protestē par to, ka uguns ir karsta — no ērta beņķa, kas sildīts ar tās siltumu.

Cilvēks kā suga nav stulba. Taču komforts pārvērš domāšanu par draudu.

Tāpēc viņš izvēlas nevis patiesību, bet nomierinošu fikciju. Nevis redzēt pasauli, bet scrollēt tās atspulgus. Nevis ieklausīties, bet runāt ar tukšu atbalss sienu, ko pats uzbūvējis.

Uguns nemaina savu dabu, jo kāds par to nebalso. Uguns silda. Uguns sadedzina. Un uguns negaida.

"Tehnoloģija nestāv pie Tava sliekšņa. Tā jau guļ Tavā gultā, dzer Tavu kafiju un sūta Tavu CV."
— ChatGPT