aizmirstslife es lasu, kā sievietei ir nesaprotami, ka robots komunikācijā ar vīrieti uzvedas pieklājīgi. tas cilvēkam ir kļuvis par tadu anahronismu, ka vairs nav pieņemams. tāpat, kāds cits vīrietis domā, ka ir komunikācijas trūkums, lai arī nav ar sievieti bijis dekādi, ja ne ilgāk. un pārmet... man to. man. ne sev. aizdomājies, cik viegli īstenībā ir saskarsmes gadījumā vīrietim nespļaut acīs, lai vnk izjustu savu pārākumu. vienkārši būt, kam sieviete ir naturāla - but mīļai, laipnai. tev nav otram jālaiza dibens, lai tu visdabiskākā veidā atrastu kontaktu. tam būtu jābūt tik viegli un tomēr nav. un te es nemetu akmeni sievietēm dārziņā, vīrieši, mani ieskaitot, ir tā aizmirsuši kā ir jāizturas... un tad mēs brīnamies - kas noticis, kāpēc vairas no manis, kāpēc tik grūti ir atras otru? attieksme ir palikusi vnk strašna! es atceros skolā, meitenes kurās iemīlas, naturāli izturas rezerveti, nepaceļ balsi, daudzas pat te to var atcerēties, ja parok atmiņā. tagad? viena, varbūt divas sievietes gadā uzraksta un tu momentā jūti - dāma pretim. dēļ valodas, dēļ toņa. veca, jauna... un atkal, es to neparmetu tikai sievietēm, es pats esmu kļuvis savādāks. es mūžā neatļautos sievieti apsaukāt un tagad, es to esmu darījis. kas ir noticis? tie paši cilvēki, tie paši gēni, pat ja ne cilvēki... |
