Meita.

Visu mūžu skrienam, kā vāveres ritenī, var jau būt ir arī tādas, kurām nav vajadzējis skriet. Darbs, bērni, māja, un to darbu simts un viens. Tomēr visi tika padarīti paņēmot palīgā kādu nakts stundu. Tagad bērni izauguši, varētu vēl daudz ko darīt, bet kaut kā tie darbi neveicas, vajadzīgs ilgāks laiks. Kāja var aizķerties, kur kādreiz neķērās, no rokām krūzīte izkrist un saplīst. Taisni brīnumi, kā kādreiz tik daudz varēja padarīt. Šorīt nākot no poliklīnikas kādus pāris soļus aiz manis nāca meita un māte. Māte baltu galvu, krietni gados sieviete, meita protams arī jau vairs nekāda jaunā. Dzirdu meita, burkšķ uz māti, ka viņa kaut ko nevar izdarīt. Māte tikai klusiņām nosaka, es taču nevaru. Kādu brīdi klusums un tad dzirdu kārtējo meitas aizrādījumu, ko tu šļūc tās kājas. Klusums. Pagriezu galvu atpakaļ, jo gribēju redzēt to meitu.