Sieviete.

Es esmu gan nagla, gan skabarga kādam,

Es protu gan iekniebt, gan izvest no prāta.

Bet nevajag, nevajag uztraukties ļoti,

Kad ienāk man prātā tie raganas joki.

Kā vējš mana daba ir mainīga, ātra,

No rīta spīd saule, deg vakarā sārti.

Kad smaržīga migla, kad neganta vētra,

Kad burbuļo strautiņš, kad upe plēš krastus.

Es varu dot laimi un sasildīt sirdi,

Un varu es velnus pa ellīti tirdīt.

Ir mēle man asa kā kodīga nātre,

Kas neaizbēg malā, tam izdaru pāri.

Te nav nekas maināms, jo sieviete esmu

Es nesu sev rokās pasaules dvesmu.

Es protu gan mīlēt, gan ienīst kā nākas,

Tā ir mana daba, tur zied visas krāsas.

( Baiba Cīrule )