Nav laika.

Beidzot brīvdiena, bet viss jau saplānots pa minūtēm. Šorīt tomēr izrāvos uz mežu, ļoti gribēju gaiļpiešus, tas nekas, ka rasa vēl. Pagājušajā gadā gandrīz nokavēju. Kādreiz pie omes visu laiku pie mūrīša kaltējās kādas zāļu buntes, asinszāle, melleņu un aveņu zariņi ar visām lapām un ogām. Meža klusumā nolēmu atsākt šo to lietot no dabas veltēm. Plūcu gaiļpiešus, skatījos kā gliemeži rāpo un klausījos putniņus. Pasakaini. Pēc tam vēl paspēju pasmaržo jau pusbirušās ievas, jo pie mājas man nav. Apjūsmoju dzeltenās vizbulītes un gribēju vēl ko brikšņos paskatīties, kad manu mieru pārtrauca telefona zvans, radot trauksmi, jo ir tādi zvani ko es nemaz negaidu. Par laimi šis bija tikai kaut kāds krāpnieku viltus zvans, neviens pat nerunāja. Noskaņa izbojāta:D Brokastīs rīvēti krustzieži un padzisusi kafija, ko uztaisīju jau pirms gājiena.