par laimi

pirmkārt, nekādas laimes kā pastāvīga stāvokļa neeksistē. uz īsu brīdi ir, bet gandrīz tūlīt cilvēks meklē nākamo mērķi, kuru sasniegt, citu stāvokli, kurā atrasties.

un tā, ja sieviete domā, ka laimi viņai var dot vīrs, tad viņa ir nolemta nelaimei un piļīt veci līdz tā nabaga pēdējai stundai visās savas dzīves likstās. kāpēc tu domā vīrieši, kas cenšas iedrošināt citus večus, pirmais ko prasa - uzņemies atbildību! kāpēc?, silti iesaku dzirdēt (nevis cits kāds ir vainīgs) un padomāt, kāpēc ļoti daudzi vīrieši izvēlas mērenu konfrontāciju ar citiem vīriešiem? nevis, lai iznīcinātu! lai izaicinātu!

bet par ko? par SEVI! un te ir triks - ļoti daudzas sievietes grib tradicionālu, uzticīgu un nereti pat ticīgu čali, kas uzņemtos viņas dzīvi uz sevi. tas ir nepareizi tik dziļi savā būtībā, cik vispār var būt. tu NEVARI citu padarīt laimīgu, viens ir tas, ka nekādas laimes zemes šai esībā uz zemes nav, tikai gradācijas, mazi prieki un lieli, tāpat bēdas, mazas un lielas. un neizbēgamas! tās neviens neizvēlas, atnāk un atļauju neprasa.

tās laimīgās zemes šeit nav un būt nevar. vīrietis var gribēt dāvāt zvaigznes un viņu madāma aiz pakaļas noraus pie zemes, jo gribēsies siltus pīrādziņus, nevis siriusu paraut lejā.

paradoksāli ir tas, ka tie ir vīrieši, kas tiecas uz sapņiem, bet piepilda ikdienišķo, bet sievietes no tevis prasa ikdienišķo bet sapņo par nereālo.

tu nevari otru aplaimot kā tikai uz īsu mirkli, līdz siena gubā skrāpēs viņai dupu no rīta salmi. neviena cilvēka laimi nekaļ cits. personas nepiepildītie sapņi gaidīti no otra pārvērš to cilvēku blakus par ienaidnieku.

un tā tas ir visā - viens cilvēks 20 gadus nevar panākt to, ko grib, otrs ar degunu asfaltu ar, sasit elkoņus, bet panāk galu galā, pēc ka ir bijusi tiekšanās. un pirmais domā, ka "zvaigznes" nav labvēlīgi nostajušās, otrs nav gaidījis un panācis. tā ir visā.

viens visu mūžu knapinās pats sevi, cits tā negrib. iekuļas sūdos un visādās draņķībās, bet kaut kas tomēr finālā sanāk.

viens ar neticību skatas nākotnē, cits nemēģina skatīties nākotnē, bet to veidot.

viens uz pakaļas sēž un sapņo par sievietēm, cits zvana, raksta un nesanāk un sanāk un kāds joprojam brīnas pēc daudziem gadiem, cits uz auss tin iegūto mācību.

tā ir visā.