Par Latvijas Dibeniem.

Bij’ togad Jāņunakte pagājusi
Bij’ jāpiebremzē aluskritums mums
Un bija jāizdara īstens brīnums
Uz kājām tai pat dienā jānostājas mums

Ar draugiem devāmies uz Ventas pusi
Un tenkojām par tautas garamiesas tīrību
Par iztecieniem mani pirmo straumē grūda
Ar kājām sajutu es gultnes oļu asumus

Es akkurāti devos dziļāk upē.
Man pēdas durstīja, nav patīkami tas.
Kad biju upei apmēram nu tā pa vidu,
Es sajutu zem kājām maigas smiltiņas.

Ar neizsakamāko vārdos aplaimību,
Līdz nabai stāvot Ventas viducī,
Man izrāvās tik apskaidroti vārdi
Tiem draugiem trīcošajiem krasta pudurī.

Klau, veči, sākumā bij akmeņaina gultne!
Un dibens upei tāds, ka grūti skriet!
Bet, jo Jūs dziļāk iebridīsiet upē
Jo tīrāks dibens būs!
Lūk, kā mums domājas

un kā mums Jāņos iet!

/urmis/autors:ofni