…

Aleksandrs Čaks:

Un tad ienāci tu

Līganā gaitā kā staigule,

Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.

Ienāci tu un man teici:

«Šovakar būšu.»

Vakars.

Aizklāju logus.

Visus.

Glābdams sirdi no tevis,

To paslēpu plauktā

Starp grāmatām sirmām,

Atmiņām, izdzertām glāzēm.

Trīs garas sveces –

Sarkanu, zilu un melnu –

Es iededzu reizē.

Pārklāju gultu ar dzeltenu, porainu segu.

Sviedrus, vaidus un kvēli

Kas ievelk kā sūklis,

Bet blakus

Noliku solu,

Uz kura var uzsviest tavas plīvošās drēbes

Un pārklāt ar smagu kapara trauku.

Un tad ienāci tu –

Asa un pēkšņa kā caurvējš,

Kā smarža, kas aptumšo visu.

Ienāci tu.

No tava kvēluma

Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,

Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.

Liesmas norāvās bailēs no svecēm

Un iebēga tumsā.

Ienāci tu.

Un, klusi smaidot,

Paņēmi

Manu sirdi no plaukta,

Uzpūti elpu

Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.