Dejo savu dzīvi.

Vai esam padomājuši, ka esot sliktā garastāvoklī, neapmierināti ar situāciju, līdzcilvēkiem vai paši ar sevi, pietiekami nenovērtējam mums pasniegto dāvanu - mūsu dzīvi? Lūzuma punkts, kad sākam aptvert dzīves jēgu, bieži maina uzskatus par to, kā dzīvot, kā uztvert, kā baudīt un, ko vēlamies no dzīves, lai to neizniekotu.

Ievietoju jauku rakstiņu, kur par šo visu ir izklāstīts krietni labāk, kā es spētu uzrakstīt.

Mēs esam dīvaini. Vai esat ievērojuši, ka mūsu dzīve līdzinās sievietei, kuru sāk mīlēt tikai tad, kad tā sakrāmē čemodānus, lai aizietu? Nevis biedētu ar aiziešanu, bet tieši aizietu. Nevis, lai mūs sodītu, bet tāpēc, lai tai nebūtu vairs ar mums nekādu attiecību.

Nogurusi no mums. Kļuvusi nikna par mūsu nepateicību. Zaudējusi uzticēšanos mums. Tai mūs vairs nevajag un tā vairs nereaģē uz mūsu mūžīgo tirgošanos un hronisko neapmierinātību. Tā nostājas pie durvīm un mūs sāk kratīt drebuļi. Varbūt ne aiz mīlestības, bet aiz bailēm. Tāpēc, ka tiešām ir bail. Bail saprast, ka tad, kad tā bija blakus, tā tevi tracināja, neapmierināja, par maz dāvanas dāvināja, pret citiem izturējās labāk, un vispār bija ne parāk forša, bet tagad, kad tā stāv pie durvīm, tā šķiet tik ļoti iekārojama, tik brīnišķīga katrā savā kustībā, tik ļoti noslēpumaini skaista. Un būtu tik labi, ja varētu to apstādināt, apskaut, pēc tam kopā pasmieties un doties uz virtuvi brokastot.

Taču vienlaicīgi tu saproti, ka viņa nedodas projām tāpēc, lai tu viņu apstādinātu. Vienkārši ir beidzies laiks. Par to es esmu runājusi ar simtiem aizejošo un tūkstošiem palicēju. Pati ar sevi runājusi, atklājot, ka arī pati esmu sākusi pret dzīvi izturēties ne kā pret privilēģiju, bet kā pret cilvēku, kuru vairs nemīlu, bet ar kuru slinkums šķirties: ka nekur jau tā nepazudīs. Mēs klausījāmies viena otrā un atzinām savu augstprātību. Mēs raudājām, nožēlojot to, kas vairs nekad nebūs. Mēs centāmies saprast, kāpēc mums vajag tik stipri iesist ar nelaimi, lai mēs pamostos un sāktu dzīvot, nevis aizvainoti gatavotos tālajai laimei nākotnē. Un mums bija švaki ar atbildēm. Taču mēs visi ļoti vēlējāmies tieši DZĪVOT.

Mēs gribējām pamosties savās gultās, stāvēt dušā, dzert tēju, mīlēt, klaiņot pa mīļo pilsētu, ceļot, audzināt bērnus, pastaigāties ar suni, cept maizi, apskauties, pirkt viens otram patīkamus niekus, lasīt grāmatas, klausīties mūziku, trakot ar draugiem, stādīt puķes un tomātus, valkāt jocīgus krekliņus un sarafānus, veidot dīvainas frizūras, doties un kafejnīcu vai kino, nomazgāt logus un piekarināt jaunus aizkarus, radīt, pelnīt naudu, labiekārtot dzīvokli, gulēt līdz pusdienlaikam un dejot līdz rītam. Un negribējām ienīst visu to un visus tos priekus, kas laimīgus dara tieši mūs. Negribējām viens otram nodarīt pāri, pieciest neciešamo un sēdēt lipīgā neapmierinātībā.

Mīlēt dzīvi, mani mīļie, ir vērts tieši tāpat kā sievieti vai vīrieti. Pirms tie ir aizgājuši. Laimīgu mums visiem atmošanos.

Ļiļa Grad “Dejo savu dzīvi”

Tulkoja: Ginta Filia Solis