3/4 gadsimta.

Pirms pāris mēnešiem man piespēlēja haltūru. Ir vēl pasaulē labi cilvēki, kuriem rūp Latvijas pensionāru labklājība! Haltūra - nekas īpašs - aizskrien, pārbaudi, sataisi, palaid un aizbrauc. Pareizāk aizej, jo kuģi iet, nevis brauc. Darbiņš uz mēnesi, ne vairāk. Tā nu sēžu mūsu braļūku vienīgajā jūras ostā jau otro mēnesi. Reizēm apbrīnoju biznesmeņus, uzņēmējus par viņu uzņēmību. Es kā parasts darba ņēmējs to nesaprotu! Nopirkt ap 50g. vecu graustu ar 50g. vecu tehnoloģiju lai īstenotu savu, manuprāt, utopisko vīziju - uzbūvēt luksuss jahtu bagātnieku vizināšanai uz Svaalbārdu ledus lāčus vērot. Tāds varētu būt šī kādreizējā dāņu navy kuģīša turpmākais mūžs. Kuģītis nav slikts, labi uzturēts, ar stipru ledlauža tipa korpusu - kā radīts Arktikai. Savu aktīvo mūžu pavadījis lielākoties Grenlandes tuvumā, apbraukājot, apgādājot inuītu ciematiņus un apmetnes. Pie viena arī šādi tādi militāri uzdevumi, pat divi lielgabali esot bijuši. Patreizējais īpašnieks - norvēģis. Interesants vīrs! Viņam to kuģu vairāki, gan kravenieki gan zvejnieki. Pat roņu šāvēji! Jā, esot tāds visai pat efektīvs bizness ziemeļniekiem. Tagad pat - aizskrēja uz Tromsi, lai tiktu pie roņu ieguves kvotu dalīšanas. Jautāja man, vai es ar negribot roņus galēt - nē, man nepatīk nogalināšana. Lai gan savā mūžā esmu nogalinājis ārprātā daudz dzīvu radību. Droši vien, ka miljardiem, ja rēķina visas mazās šprotītes. Un tās nabaga vistiņas, kurām apgriezu kaklus Islandē! Šausmas, ja tā padomā. Ar lielu āmuru kaijai pa galvu! It kā tas bija žēlsirdības akts, jo viens neķītrelis nabaga putniņu bija noķēris ar spiningu uz āķa. Bet tik un tā - neviens cits nebija ar mieru to darīt.

Tā nu pa to dzīvi kuļos - jau 3/4 gadsimta. Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais? Jums to nesaprast! Vismaz pēc PA un DG spriežot. Ar retiem izņēmumiem, protams. Bet viss tik paredzams un nemainīgs! Vismaz pusgadu nebiju te bijis, laikam, bet izskatās, ka tas tik vakar.

Nobeigumā derētu kāds pamācošs stāsts no jaunībsdienām. Bet laikam visu jau esmu izstāstījis. Vienīgais, ko varu - pabrīdināt sava dzimuma, t.i. vīriešu dzimuma īpatņus - ņemiet ņemamās meitas, kamēr varat atšķirt no neņemamām. Kādreiz jaunībā jau pa puskilometru varēju noteikt - būs vai nebūs. Tagad - nu ne kā! Tas ir pat ļoti dīvaini! Redze man nav slikta, domas vēl aizvien ik pa pusstundai grozās ap "to sexi", bet piemērotus eksemplārus vairs neredzu. Vai nu sīki bērneļi, vai neinteresantas krodes. Būs kā torpēdim jāsapņo par zirgastēm!