Mana dzīve.

Vakar beidzu lasīt šeit rudenī oho pieminēto un apspriesto grāmatu "Pieneņu vīns". Nav tā, ka par katru cenu gribētos šo grāmatu savā īpašumā un pārlasīt desmitiem reižu. Tādas man ir dažas citas grāmatas. Bet nenoliedzami kaut kas tur bija. Atausa atmiņas no agras bērnības, kad vecāmāte vārīja pieneņu medu un mēs milzīgā pieneņu laukā plūcām galviņas, liku pienenes priekšautiņā, kurš nosmērējās ar pieneņu sulu un pēc tam kļuva neizmazgājams. Arī medus toreiz sanāca rūgts, jo receptē nebija rakstīts, ka nedrīkst būt klāt pieneņzieda zaļā daļa. Par vīnu gan neko nezinu, bet patika tā daļa, kur aprakstīti slimnieku sāpošie kakli, kas salīdzināti ar jēlu gaļu un tad nu katram tika ielieta glāze pieneņu vīna zāļu tiesai. Patiesi aizkustināja stāsts par Robertu un Helēnu, kuri nevarēja būt kopā, jo piedzimuši nepareizā laikā, dažādos vecumos, ar domu, ka pēc nāves izdosies reinkarnēties un satikties vēlreiz. Cik cilvēcīgi, ka Helēna 95 gadu vecumā nevēlējās lai avīzē tiek ievietota viņas fotogrāfija, tai vietā viņa vienmēr lika drukāt savu jaunības dienu bildi. Roberts to nezināja un iemīlējās skaistās meitenes fotogrāfijā. Vēl tur bija par zēnu, kurš ļoti vēlējās jaunas tenisa kurpes, jo šķita, ka tām piemīt īpašs lidojums un ātrums. Tāda sajūta, ka atgriezos bērnībā, man reiz bija geparda raksta kedas un gribēju ar tām iet uz kolhoza biešu lauku, bet bija nesen lijis, kājas samirka rasā un smaržoja dubļi, salijušas pērkones un bija pats vasaras sākums, jūnijs.