doks

aizvedu suni pie doka. ārprāts, kas bija par bļaušanu, potes vajadzēja izdarīt, nagus apgriezt un viss.

tur sākās tāda panika un histērija. ok, var saprast, svešs bārdains onkulis pienāk ar adatu un iesāpas, kad viņš pienāk ar šķērēm un citiem instrumiem, suns laikam pie sevis domāja: nu, sjo, dzīve pa galam, ar dievu visi krūmiņi, kurus es apčurāju, ar dievu visi nenoķertie kaķi.

viens nags nejauks, savainots, dzīvais nags, kas ataug neesošā, norautā vietā sapampis. jāapstrādā tur viss. kas tur darījās! sāp tak jau tā pirkstiņš un te, pēc adatas dūrieniem man nāk klāt vēl ar kaut kādām ierīcēm. apsmidzina, dezinfikcē. man likās tas dzīvnieks dvēseli izbļaus ārā. tikai divatā varēja noturēt. vajadzēja palīgu pasaukt paturēt.

sīkā vienā brīdī sāka filmēt. suns ieraudzīja padomāja vēl kas nelabāks notiks, brēkt sāka vēl vairāk. atvedām, nogurusi bija no pārdzīvojumiem, tikai rokas laizīja un tv skatījās.

ērces vajadzēja izraut, nagus apstrādāt, potes iedot... vot rīts bija.