Piektdienas pārdomas.

Visu laiku tiku dēvēta par senākās profesijas pārstāvi, biju jau ar to samierinājusies, jo kādai jāstrādā arī tāds darbs. Tiku kaunināta par saviem gadiem un meklēšanos oho. Tagad lasu, ka es tāpat kā citas tieku iedalīta pie minoritātēm. Rakstot te par saviem vaļaspriekiem, teātri vai fotografēšanu. Tā visa skaitoties piesārņošana, stulbas pārdomas par vaļasprieku. Nav jau man tās domāšanas, ne pareizas uzvedības, izsitu no līdzsvara tos, kuri meklē jaunas zigastes. Nu velns ar citu uzskatiem!

Biju iedomājusies, ka visos vecumos ir tiesības meklēt draugu, mīļāko un vēl uzplaukt kā rozei rudens salnās. Rakstot dienasgrāmatu citi var izlasīt kāds ir rakstītājs un kas viņam interesē. Palasot ilgāku laiku top skaidrs vai tāds cilvēks ir tas, kurš interesē. To nevar iedot anketa, kuru uzraksta ienākot oho. Kuram vajadzība, kuram tā jaunība un skaistums taču nevajadzētu būt šķērslis tante, kurai mati nosarmojuši un boršča zupā nokrāsoti. Dīvaini! Man nesaprast tos jaunos, skaistos, kuriem čiks vien sanāk. Es jau gan vairs neņemu galvā ko saka citi, jo man ir pašai sava dzīves pieredze, kurai esmu gājusi cauri un mācos no savām kļūdām. Katram pienāk laiks, kad dzīve iedod belzienu un nākas visu pārvērtēt , kas attiecas uz pašu. Ir kas pārvērtē un saprot savas kļūdas, bet ir arī tādi, kuriem tas nav saprotams un turpina vainot citus. Mums liktenis dod iespēju augt, tas tikai no paša ir atkarīgs vai to daram vai grimstam purvā.