Uz laimīgo zemi!

Visi pēc darba saskrienam autobusa pieturā, lai tas mūs visus vestu uz "laimīgo zemi" - mājām! Dažreiz autobuss atbrauc ātrāk un tad zini, drīz brauksim! Arī šī ir tā reize un autobuss galapunktā, izlaižot pasažierus turpina braukt.. bet, ak vai!

Līdz autobusa atiešanas laikam vēl jāgaida piecas minūtes un tas apstājas pusceļā uz pieturu, vēl tik izlaiž dūmu mutuli un apklust!

Arī pieturā iestājas stindzinošs klusums, visi ievīstās dziļāk savās mēteļu apkaklēs un izcieš mokpilnās ilgas, kad varēs iekāpt siltajā autobusā un apsēsties, lai dotos mājup! Vienīgais, kurš tagad ir uz šīs pasaules laimīgais, ir autobusa šoferis, jo viņš ir siltumā un ķecerīgi smīn par mums pārējiem, kuri pieturā, gaidot autobusu, ziemas aukstumā klabina savus zobus!

Un tad uzrodas jautājums, vai šoferim, kāds ir aizliedzis ielaist autobusā - mūs, nelaimīgos ārā un aukstumā salstošus pasažierus, vai viņš tiešām ir tāds kretīns pēc savas dabas, ka liek mums visiem salt, tās piecas minūtes ārpusē un neiedomājas mūs ielaist siltajā autobusā? Vai tā dara tikai latvietis ar latvieti?

Tas ir mūsu kultūras līmenis, cik daudz mēs esam spējīgi padomāt arī par otru, kā tas jūtas, ne tikai visu sev, dzīvojot rāmjos, ko kāds ir uzlicis, izstrādājis noteikumus, kuri darbojās, lai tikai ik katrā iznīcinātu mums cilvēcību, ar ko mēs atšķiramies no pārējām uz zemes esošām būtnēm, bet drīz izrādīsies, ka arī tās mūs būs apsteigušas šajā!

Un tā aizdomājoties, bija paskrējušas piecas minūtes, autobuss uzņēma pasažierus, lai tos visus aizvestu mājās, visi bija siltumā un vairs ne par ko nebija jādomā!