ir kaut kas

es to gribēju uzrakstīt pirms jaungada un pirms tam rudenī un tagad vairākas reizes ir pamudinājums. bet nenotika. varbūt es pabeigšu teikumus un būs. es rakstu un nezinu vai pabeigšu.

labi. tātad tā. es ilgi uz pjedistāla turēju sievietes savā mūžā. un izrādījās tas un tas un kad krīt idēali tavā priekšā, cilvēks ne tikai izjūt rūgtumu, bet pat dusmas. un tas ir ļoti netaisnīgi. nevienu, nekad nedrīkst idealizēt. jo kad elki krīt tie tiek saspārdīti gabalos. un attiecībā uz cilvēkiem, dunkas dabūn cilvēki, kas nemaz to pat tuvu nav pelnījuši. collateral damage.

pamazām cita izpratne radās. viena bulta bija sanijas uzrakstītais - tu pārmet sievietēm to, ko viņas tev nav darījušas, vai kaut kā līdzīgi. doma bija, ka tu esi dusmīgs uz ko nevajadzēja.

es nezinu, vai viss būs labi. kā lai es to zinātu? bet es jūtos vainīgs, ka cilvēki dabūja dunkas, pat nesaprotot, kas notiek, kāpēc, par ko. cilvēks ir dziļi ūdeņi un virsmā neredz to, kas notiek zem.

bet tā nedrīkstēja. es atceros visu. visus vārdus pateiktos. tie ir kā putni, ko vairs nekad nenoķert.

ar laiku skrambas sāk aizvērties un sadzīt un... ta notiek. pa vecam vairs nekad nav.

jauni vektori uz nākotni paveras. tā.

vai nospiest enter... un vēlāk būs neerti.

man vajag atrast un turēties pie serdes iekšā, kas liek pateikt, kad nav darīts pareizi.

enter.