kādu laiku atpakaļ

biju rīgā. savā rajonā. mums tur pārtija, viss. un es atbraucu un pienāk klāt sieviete. un es viņu pēkšņi atpazīstu. viņa bija skaistāka meitene skolā. visi viņu gribēja. nu vot ir cilvēki, kas ir naturāli pievilcīgi uz desmit. ir un viss.

un viņa pienāk, prasa vai es viņu atceros. es atceros un esmu priecīgs. un tad smaciņa no mutes. es ļoti labi zinu kā alko atpazīt. un vēl pēc dažiem teikumiem... aizbraucam kaut kur? nē, es atbraucu pie sava čoma, tur viesības. viņa uzreiz uzminēja pie kā. mēs taču bērnību pavadījām kopā, kokos rāpamies, voļļuku ar čaļiem un zaķiem dauzījām, uz daugavu peldēties gājām.

es aizgriežos prom iedams. es... negribu vairs runat. un viņa... gribi pasūkāšu?

pļatj... mans instikts ir viņu apķert, samudžināt. viss atkalredzēšanās... ka lai saka... es tikai domāju kā pieklājīgāk tik prom. kas ar tevi ir noticis? kā dzīve nežēlo. viņa man bija gaišās atmiņās un tagad tā. mani koki uz kuriem es sēdēju bērnībā, rapos ka zariem visi nocirsti, nekā nav.

man vienmēr likās, ka ir kur atgriezties. nav. viss ir putekļi, atmiņas, domas. tā gribas pieķerties pie pagātnes un nav pie kā. atceros, kā vasarās mamma izbīdīja katru dienu divos dienā man galdiņu, apsēja to štruķiku ap kalklu, lai nav netīrs, ķipa salvete vai kas tas ir un tad.... nolāpītā zupa! es ciest nevarēju zupas. tagad ta man patīk, bet tās bija kā mocības. es negribu ēst tās bietes, tos kāpostus. nē! ne, ne ne. es negribu.

tagad, es atceros un tās ir labās atmiņas. jo tālāk iet laiks, jo es vairāk gremdējos tajās.

un es apzinos, ka ir jāiemācas mīlēt šodienu un tos, kas man ir apkārt. visu laiku ir apkārt dāvana un nenovērtē un laiks paiet un nav un sāc skumt pēc tā, kas vairs nav.

katram savi seriāli, atkal sāku skatīties longmire.

foršs klips. ja sanāk, skaties arī tu>

say something