|
|
Pucina62 dienasgrāmata
| Pirmdiena 03-02-2025 13:59 |
|
8 35 |
DžeksDžeks Tas bija viņa īstais vārds, ne no jauna dots. Ja dzīvai būtnei jau bija savs vārds, tad cilvēkam kaut kādas savas patikšanas vai iegribu dēļ to mainīt nevajag. Viņa vecums īsti zināms nebija, krietni pāri pusmūžam bija, bet saimē viņš nodzīvoja vēl dažus gadus. Džeks bija veterāns. Īsti vairs nav zināms, vai Džeks agrāk dienēja armijā vai milicijā, bet viņam bija daudz vecu rētu. Lai gan liels un biežu kažoku apveltīts, veterāns saulainās dienās vislabprātāk gulšņāja uz lieveņa, bet vēsākā laikā pie plīts. Kāpēc Džeks nepalika mūžamaizē pie sava instruktora (vai kā nu tolaik viņus sauca), var tikai minēt. Varbūt tādā veidā vienkārši norakstīja veco inventāru. Varbūt tā tolaik bija pieņemts un neviens neiedziļinājās dvēseliskos smalkumos. Varbūt bija notikusi kādas dzīves drāma, un Džeks bija palicis ārpus visa zināmā un pazīstamā. Kas to lai zina. Bet bija nolemts Džeku atvaļināt no dienesta ... mežā ... ar lodi ... kā jau tolaik pieņemts. Nezin, vai Vectēvs jau agrāk ar svešajiem vīriem bij runājis, nezin kurš kuru sameklēja, tīšām vai nejauši. Bet, lai tiktu uz mežu, svešiniekam bija jāiet gar Vectēva māju. Vīrs ar suni atnāca, piesēda, parunājās ar lielajiem. Tad vīrs viens pats aizgāja līdz mežam un izšāva zemē. Svešinieks prom gāja lēnām, atpakaļceļā neatskatīdamies ne uz mežu, ne Vectēvu, ne Džeku. Džeks atnākot klausīja svešā vīra pavēlēm, varēja redzēt, ka viņi ir no viena bara, bet nav cieši saistīti savā īpašajā tandēmā. Kad vīrs aizgāja, Džeks neizrādīja nekādu vēlmi skriet viņam pakaļ vai doties mājup, nekādu skumju par svešā vīra aiziešanu. Jau tikko atvests, viņš saprata, ka šeit tagad būs mājas. Labi vai slikti, bet jādzīvo būs te. Vectēvs izturējās stingri un laipni. Viņš izrādīja Džekam vispirms pagalmu, kur viņi tikko vēl sēdējā kopā ar svešo vīru, tad pa riņķi tālāk – dārzu, kūtis, šķūni, darbnīcas, viņi apstaigāja robežas, iepazinās ar pārējām ģimenēm, kas tagad bija iemitinātas lielajā mājā, ar Vectēva un kaimiņu mājdzīvniekiem. Džekam uzreiz bija skaidrs, kurš Saimē ir galvenais. Sākumā viņi visur devās kopā – iekšā un ārā, uz ganībām un lauka. Paejot laikam Džeks jau drīkstēja pats izlemt, kur vēlas atrasties – iekšā vai ārā. Jauno kārtību un pienākumus Džeks apguva ļoti ātri. Pats robežas nepārkāpa un pieskatīja, ka arī padotie un sargājamie ragainie – nagainie atrastos tiem paredzētajās vietās. Kad notika kāda liela ēst gatavošana, Džekam, protams, vislabāk patika atrasties abu saimnieču tuvumā. Visus smagākos darbus paveica jaunā saimniece, arī ēdienu Džeks dabūja tieši no viņas. Džekaprāt, vispār jau visi pie ēdiena tika tikai pateicoties jaunajai saimniecei, pat Vectēvs. Vecajai saimniecei mīkstāka sirds, no viņas biežāk varēja dabūt kādu kārumu. Diedelēt un iežēlināt nedrīkstēja. Ja sēdēja cēli un lietišķi vēroja notiekošo, saimniece priecājās par tik labi audzinātu suni, un ik pa laikam vilka rīklē nozuda pa kārumam. Īsti jau Džeks to divkājaino bara iekārtojumu nesaprata. Barvedis augstākā rangā nolicis un visādi aptekalē pašu nevarīgāko no visiem pieaugušajiem, bet ēdiens pieder tam divkājim, kas pakļauts abiem pārējiem. Jocīgi. Bet sava vieta un pienākumi Džekam bija skaidri, lai Vectēvs savu baru iekārto, kā pats vēlas. Džekam bija vēl viens īpaši svarīgs pienākums un kāda īpaša draudzene. Jaunā saimniece smagos mājas darbus apdarīja no rītiem un vakaros, bet pa dienu devās kaut kur prom. Tikmēr saimnieces mazuli pieskatīja vecā saimniece un Džeks. Arī mazajam cilvēkam laukos bija savi pienākumi. Ravēšana, laistīšana, malkas ienešana, ogu un dārzeņu lasīšana. Džeks palīdzēja kā nu varēja. Ar malku veicās labi, ūdens līdz dobēm nenonāca, ogas sabira vēderā. Ravēšanu Džeks nesaprata, bet viņš redzēja, ka mazajai draudzenei ļoti nepatīk tik ilgs un vienmuļš darbs. Tad nu Džeks palīdzēja kā varēja – izmēģināja augsnes irdināšanas un blietēšanas tehnoloģijas, pat apsvēra domu par arheoloģiju. Ja nu tās pasakas par zelta podu, ko mazā lasa ir patiesas... tad varbūt viņai ravēt vairs nevajadzētu. Viņi pavadīja daudz laika kopā, skraidīja pa pļavām, gāja makšķerēt, gāja līdzi Vectēvam sēnēs un ogās. Reiz viņi pat zuti plikām rokām, nē ar lielu zobainu muti, noķēra. Tad gan visi bija priecīgi. Rīta rasā zutis bija izlēmis līst no izžūstošās upītes pāri pļavai uz lielāko. Meitenei no lielās, melnās „čūskas” bija bail, bet viņa zināja, ka čūska tā nav, bet zivs, kas visiem tik ļoti garšo, bet reti var noķert. Redzot, ka mazā ar lomu galā netiks, Džeks meta riebumu pie malas un zobos sagrābis nepaklausīgo glumekli aiz galvas, varonīgi stiepa to mājā. Meitene Džeku atcerēsies līdz mūža vai atmiņas galam. Bet visvairāk atmiņā Džeks palicis kā dzīvības glābējs. Viņa sāka iet skolā. Līdz skolai bija jāiet nedaudz vairāk kā pieci kilometri. Gan siltā rudenī un pavasarī, gan lietū un ziemas salā, pa ceļu vai nedaudz īsāk pa taku caur mežu. Džeks zināja laiku, kad aiziet un atnāk viņa aizbilstamā un sargājamā, viņš vienmēr gaidīja ceļa galā, tālāk nekad neskrēja. Kādā rudens pēcpusdienā Džeks kaut ko sadzirdēja vai ar viņam vien zināmām maņām sajuta. Nezinu, vai viņš mēģināja kādu sasaukt līdzi un viņam tas neizdevās, vai viņam nebija laika kādu meklēt, bet Džeks pirmo un vienīgo reizi devās mežā viens un bez atļaujas. Mājinieki pamanīja, ka Džeks visiem spēkiem pa pusei nesa pa pusei vilka mājās meiteni. Viņa bija sadurta, bez samaņas, zaudējusi daudz asiņu. Pateicoties Džekam, vecmāmiņai un ārstiem, meitene izdzīvoja. Tajā pat pēc pusdienā Džeks parādīja Vectēvam un miličiem, kur meiteni atradis. Vēl vairāk – Džeks pa pēdām aizveda viņus līdz laupītāju zemnīcai. Sen jau esot meklēti. Daudz grēku un melnu darbu esot sastrādājuši. Džeks un Vectēvs gāja mājās. Laupītājus esot noķēruši tajā pašā dienā. Džeks meiteni bija atradis pusceļā no mājām, brikšņos netālu no takas. Kas to lai zina, kas tur notika – vai ļaundari bija viņu nolūkojuši, vai viņa gadījās nepareizajā laikā un vietā, vai viņa izbēga un tālāk par brikšņiem netika, vai ļaundari domāja, ka viņa mirusi un paši tur iemeta, vai varbūt Džeks sadzirdēja cīņu un steidzās palīgā. Kas to lai zina. Kas Debesīs, kas Ellē, visi jau Viņsaulē, bet meitene tolaik bija pārāk maza un cietusi, lai spētu ko atcerēties. Un vai vajag? Viņa izvēlējās pārciesto šausmu vietā visu mūžu atcerēties savu ķepaino, zobaino sargeņģeli. Esmu sen atpakaļ redzējusi Džeka un meitenes bildes, bet tās lai pagaidām paliek viņas albumā. Grūti gan kādu bildi ar līdzīgu radinieku atrast, ja nu vienīgi pie ļoti vecām selekcionāru bildēm. Džeks nebija Rekša tipa. Viņš bija lielāks un masīvāks, taisnu un platu muguru, sudrabainu vilka kažoku, nedaudz tumšāku uz muguras. Līdzība ar īstu vilku bijusi tik liela, ka ne viens vien pa pus pagastu esot kliedzis, ka sētā ir vilks. Raksturā bijis izteikti kluss, nosvērts un cienīgs. Mežavecene Parastā |
straume22: Sen nekas tik interesants un saistošs nebija lasīts. Man bija suns Džeks, neliels. Maziņš, bet līdzība liela. #2 2025-02-03 14:37
Pucina62: Man bija Šariks, kas nonāca gandrīz līdzīgos apstākļos pie mums. Viņu no dzīvnieku patversmes paņēma mammas māsas, manas krustmātes, vīrs savai mammai, kura bija palikusi viena savā mājā ceļa malā. Tur tajos laikos bija liela kustiba, ja kāds zina, Sārņi pie Rogovkas vai Nautrēniem. Suns apjuka un sāka riet visu laiku, iemidzināt vai nošaut necēlās roka. Mani vecāki ierosināja atvest viņu pie mums. Mūsu māja no lielceļa bija redzama, bet tā mierīga dzīve un suns dzīvoja un godam pelnīja savu maizi. #7 2025-02-03 19:58
krumins: Man patika.... #3 2025-02-03 14:51
988: Dzeks - mans bernibas suns, laukos. Riga mums suna nebija. Kad vasara atbraucu, Dzeks jau pa gabalu pamanija, metas preti, gaza zeme. Kas par priekiem! Dzekam nebija viegla dzive, neviens nelutinaja, atmeta, kas palika pari. Kad gajam makskeret uz Rujas upi, Dzeks vnm lidz. Parasti skreja pa prieksu. Bet x bija sasitis kaju, kliboja. Vienalga vilkas nopakal. Labs draugs 👍 #4 2025-02-03 15:23
Pārējos 1 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
Kā iemācīt sunim neriet? (37)
Špics. Mājās mierīgs. Uz ielas pēc garastāvokļa, jeb izlases kārtā aprej cilvēkus. Vispār komandas apgūst diezgan ...
|
