Par dvēseli un eitanāziju

Gribēju iekomentēt attiecīgajās tēmās, PA un DG, bet tēmas ir pārāk plašas 1 -2 komentāriem.

Par dvēselēm.

Es kā skeptiķe attiecībā uz daudzām ezotēriskām lietām, šajā gadījumā sliecos ticēt, ka tur tomēr kaut kas ir. Kaut kur savulaik lasīju, ka cilvēks tūlīt pēc nāves sverot par 6 g mazāk nekā nāves brīdī. Nezinu, no kurienes šī informācija un cik tā nopietna/nenopietna, bet domāju, ka tas ir ticības jautājums. Es ar dvēseli saprotu to īpašību kopumu, kas cilvēkam nāk līdzi pūrā jau piedzimšanas brīdi, viņa attieksmi pret lietām un dažādām sabiedriskām un dabas parādībām, empātijas pakāpi, utt. Mēs, naivie vecāki nezin kāpēc bērna gaidīšanas laikā iedomājamies, ka mūsu mazulis būs ... tāds vai šitāds, mēs viņam ... to un šito... Bet viņš - še tev! - ir pavisam savādāks un tāds, kāds viņs pats grib būt un kādu kāds cits, nevis mēs paši, ir ieprogrammējis...

Nāk prātā kaut kad ārkārtīgi sen, vēl krievu laikos redzēta filma. Dievs sāv uz mākonīša, viņam apkārt bars enģelīšu, un viņš tad katru no viņiem sūta uz zemi ar domu - tu dosies pie tiem vecākiem (apakšā jau gaida vecāku pāris), tu savukārt pie tiem (cits pāris), utt. Toreiz tas likās bērnišķīgi un smieklīgi. Tagad nepavisam.

Arvien vairāk sliecos ticēt, ka tieši tā arī notiek, un Dievs* ļoti labi zina, kādu bērnu kādiem vecākiem dot, tipa - katram pēc spējām un vajadzības. No kurienes man tāda sapratne? No dzīves. Piemēri.

1. Kaimiņos savulaik dzīvoja tāds mazliet margināls pārītis. Tēvs drīz pēc meitenes piedzimšanas ģimeni pameta, māte cīnās ar psihiskām slimībām, kuru dēļ bieži dzīvo pa slimnīcām. Tā nu bērns pārsvarā dzīvoja pie vecvecākiem, kuri, cik vien spēja, meiteni mīlēja un par viņu rūpējās. Rezultātā meitene auga diezgan patstāvīgi, bez īpašas uzraudzības, bet saprazdama, ka nekādas lielas palīdzības un atbalsta turpmākajā dzīvē no vecākiem nebūs, bija ļoti apzinīga, centīga un mērķtiecīga, pabeidza augstskolu, ieguva ļoti labu darbu, izveidoja ģimeni, un tagad ir veiksmīga 2 bērnu māte ar labu ģimeni un lieliskiem atbalstošiem vīra vecākiem, un labu darbu.

2. Līdzīgs gadījums ar vīrieti. Arī izauga dzērāju ģimenē, māsa nodzērās tāpat kā vecāki. Puisis cītīgi mācījās, sākumā skolā, tad tehnikumā. Pēc tam ilgu laiku, līdz izdienas pensijai strādāja policijā. Kārtīgs, godīgs, ne pilītes alkohola, prot un dara turpat vai visus darbus.

3. Puisis auga labā ģimenē, vecāki un vecvecāki nopūta katru puteklīti... Tagad skraida no vienas sievietes pie otras, meklē mammas aizvietotāju, bet neviena nav laba.

Tādu piemēru daudz. Jūs teiksiet - gēni. Bet kāpēc tad vienos un tajos pašos apstākļos auguši bērni viens kļūst par alkoholoķi, bet otrs gluži pretēji? - nu ne bez dievišķā pieskāriena, vai ne?

...

Par eitanāziju.

Kāda komentētāja stāsta, ka dažus pacientus ir iespējams glābt ar operāciju, bet ārsti atsakās operēt. Taisnība. Reiz runāju ar kādu dakteri, kurš atteicās operēt manu tuvinieku, jo operācija ir tik smaga, ka pat gados jauni pacienti mirst uz operāciju galda. Bet dakteris nav veidots no akmens - tā nav tikai neveiksme darbā, pacienta nāve ir arī smaga psiholoģiska trauma pašam dakterim. Tāpēc ir saprotama viņa vēlme nemocīt pacientu, viņa tuviniekus un sevi pašu.

Ļoti tuvas paziņas mammai bija audzējs galvā. Dakteris (man ir zināms viņa uzvārds, bet neizpaudīšu) pēc ilgas lūgšanās un nopietnas "pateicības" maksas saņemšanas bija ar mieru operēt. Kā jau bija sagaidāms - audzējs tika izoperēts tikai daļēji, mamma nodzīvoja, ja to eksistenci var nosaukt par dzīvošanu, vēl gadu, pēdējās pāris nedēļas tikai pie sistēmas. Paziņa un viņas māsa bēru dienā pašas izskatījās pēc zombijiem, - bez jebkādām emocijām. Man vēlāk pat taisnojās, ka visas asaras jau sen izraudātas, vienīgais ko gaidījušas - lai mamma drīzāk aiziet...

Tajā pašā palātā - Stradiņos, starp citu - gulēja cita paciente ar ļoti līdzīgi diagnozi. Viņu neoperēja, jo tuvinieki nespēja sagrabināt "pateicības" summu. Viņiem par esot ciniski pateikts - kas par problēmu - "nokaujiet savu cūku un nauda būs" (tāds rīdzinieks kā CCS savā "lielpilsētnieka" iedomībā tak domā, ka mazpilsētā katrā mājā un katrā istabā skraida pa cūcim)...

Kāds cits citē mūsu dakterīšus - viņi ir PRET, jo sākšoties nekontrolējama eitanazēšana pa labi, pa kreisi.

Maz ticams. Pat ļoti maz.

Atkal gribas piesaukt savulaik noskatītu filmu par šo tēmu, rādīja tepat LTV. Valdonīgais, smagi un neārstējami slimais tēvs mācas virsū meitām, lai organizē viņam eitanāziju un PUNKTS. Meitām šoks, sākotnēji kategorisks "nē", kas pamazām pāraug "nu labi, varbūt tiešām...". Bet tēvs tik uzstājīgs, ka meitas tomēr piekrīt uzsākt procesu. Nepārstāstīšu sižetu, kas manā uztverē bija visai traģikomisks un tajā pašā laikā doma tiek pasniegta ļoti humāni, un tas liek aizdomāties.

Process sekojošs. Tēvs savā valstī - Francijā - ir saņēmis ārstu atzinumu par to, ka ir neārstējami slims. Bet galva ir skaidra un pilnībā domājoša. No Šveices kompānijas, kas sniedz attiecīgo pakalpojumu, ierodas pārstāve psiholoģe, kura izved attiecīgas pārrunas gan ar pašu klientu, gan tuviniekiem, uzklausa visus viedokļus. Tad tuvinieki nogādā tēvu tajā iestādē, tur viņš vēlreiz iziet ārstu un psihologu konsultāciju, un pēc tam notiek TAS, - ļoti siltā, skaistā, mājīgā atmosfērā. Klientam blakus tiek nolikta glāze ar TO, klāt ir tā pati psiholoģe, lai sniegtu pēdējo mierinājumu, un klientam pašam, pašrocīgi jāpaņem (acīmredzot tiem, kas to nespēj, šis pakalpojums nestrādā) tā glāze un jāizdzer.

Labi, filma ir filma, bet ja tas viss tā tiešām strādā, tad tas - pa labi un pa kreisi - nestrādā. Pie tam, pakalpojums noteikti nav lēts. Tātad ne kurš katrs varēs sev nopirkt lētu un vieglu nāvi (atvainojos! ), Ir iemesls pārdomām?

* Manā uztverē Dievs nav onkulīts ar garu bārdu, kas sēž uz mākoņa maliņas, lādējas par grēkiem un attiecīgi svētī. Dievs/Allāhs/Buda/Liktenis/Pērkoņtēvs ir augstāka vara, kas vada mūsu dzīvi un pasauli kopumā neatkarīgi no mūsu pašu gribēšanas/negribēšanas.

P.S. Visiem bļāvējiem, kuriem dzīvē ir tikai melns vai balts, kā piemēram, CCS vai traceram, ieteikums - izlasiet visu rūpīgi, nevis pa diagonāli kā parasti - Dana nav ne PAR, ne PRET eitanāziju, Dana domā un ir izdomājusi, ka pati visnotaļ nopietni gribētu sev izvēlēties vieglu aiziešanu.