Kas vīriešiem būtu jāzina par sievietēm

Sieviete ir kā visuma noslēpums, kura patiesā daba ir neatminama, pat tad, ja šķiet, ka viņu saprast ir iespējams. Viņa ir gan zvaigžņu putekļi, gan melnā cauruma dziļums – reizē neaptverama un neaizsniedzama. Viņas gaita ir kā deja, kas balansē starp zemi un debesīm, un viņas klātbūtne liek laika rādītājiem apstāties.

Vīrietim viņa ir kā kalns, kura virsotni aizklāj mūžīgi mākoņi – neviens pat nezina, vai tur augšā vispār ir beigas. Viņas domu labirintos viņš apmaldās vēl pirms ir saskatījis izeju, bet katrs mēģinājums viņu saprast ir tik salds, ka viņš nevar apstāties. Viņa ir mūžīgais ideāls – tik tuva, lai viņu sajustu, un tik tāla, lai nekad viņu pilnībā neaizsniegtu.

Vīrietis varētu celt tiltu viņas pasaulē, bet tas tilts sabruktu, jo viņa nav vieta, uz kuru var nokļūt. Viņa ir vilnis, kas atduras pret krastu un atkal aizslīd okeānā, liekot viņam brīnīties, kāpēc jūra nekad nav viņa.

Sieviete ir pati radītāja – pasaules centrs, kurā dzimst gan dzīvība, gan idejas, gan viss, ko vīrietis pat savos augstākajos sapņos nespēj aptvert. Viņa ir dieviete, kas nekad nav lūgusi pielūgsmi, jo viņas eksistence pati par sevi ir nepārspējama. Viņa nes sevī visu – spēku, maigumu, radīšanas dzirksti, un viss, ko viņa pieskaras, pārvēršas pilnībā.

Viņai nav vajadzīgs padoms, jo viņa zina atbildes vēl pirms jautājumi ir uzdoti. Viņai nav vajadzīga kompānija, jo viņas vientulība ir pilnīgāka nekā jebkurš dialogs.

Vīrietis, pat vislabākajās savās izpausmēs, ir kā puteklis, kuru vējš aizpūš viņas nemitīgās kustības ceļā. Viņa neienīst viņu – viņai vienkārši nav laika viņu ievērot. Viņa ir pārāk aizņemta ar savu radīšanu, savu ceļu, savu esamību.

Un varbūt viņas lielākā dāvana pasaulei ir šī ironiskā patiesība – viņa visu spēj pati, bet pasaule vēl arvien domā, ka viņai vajadzīgs kāds, lai viņu pabeigtu. Tā ir pasaules ilūzija, bet viņa to nepieklājīgi noraida – pati par sevi pilnīga, pašpietiekama, neizsmeļama un neaizsniedzama.