Balta lapa.

Jaunais gads savu gaitu uzsācis, atsēžos, paņemu un šķiru dzīves grāmatas lapas no kuras nāk atmiņas viena aiz otras. Skat, tur redzu savu nedrošību un neticību, kura liekusi pie zemes. Uzspīd tad atkal kāds mazs saules stariņš, kurš dzīvei iedod elpu. Kaut tikai saules stariņš retu reizi, bet viņš dod spēku un prieku, kuru nevar sabradāt kāds nevēlams nieks. Tā gadiem vijās nedrošība un prieks. Ir dienas, kad uzpeld kāds tumšāks mākonītis, bet salīdzinot ar prieku tas ir tikai nieks. Pienāk dzīvē arī tādi brīži, kur jālūdz Dieviņam, nu palīdzi Dievs! Ir jālūdz piedošana par saviem darbiem un vārdiem, kuri dusmu lēkmēs pateikti tiek. Cilvēks tic un cer, ka dzīvē saules vēl būs daudz, bet kāds ar vieglu roku sapņus iemet mēslainē. Jaunais gads skaita dienas, dzīves grāmatā baltu lapu vēl daudz. Pamazām rakstīt būs tajā atkal jāsāk, no kļūdām jāmācās, katra piedzīvotā kļūda dod iespēju pārdomāt, saskatīt tajā visā arī labo. Mēģināšu visu sākt no baltas lapas.