AI

Nemaldināšu, šoreiz par augstāko izglītību...

Rakstīt pamudināja spars, ar kādu ļaudis bez augstākās izglītības mēģina uzbraukt tiem, kam tā ir, un kuri par tās iegūšanu visu zina labāk par tiem otrajiem. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc strīpainais meklē otru strīpaino, bet, ja tomēr izvēlas pumpaino, tad ar dažiem nosacījumiem, no kuriem viens būtu - a, davai, vismaz šajā jautājumā mēģināsim nekašķēties....

" ...Kā nospiest kursa, vai diplomdarbus, mēz zinājām jau tālajos 70-os, arī - kā "vilkt" kursabiedrus, lai tomēr paspēj termiņā..."

To visu mēs zinājām arī skolas laikā. Tomēr tā nospiešana un vilkšana strādāja, labākajā gadījumā, pirmajos kursos, kad bija jāapgūst pārsvarā vispārīgie priekšmeti, ieskaitot visādas tur PSKP vēstures un citādu *uiņu.

Man arī visādi gāja. Reiz studiju laikā, uz pavasara pusi uznāca kkāds ļubovj-markovj periods, un augstākās matemātikas lekciju pieraksti un apmeklējumi pēkšņi aptrūkās kaut kur semestra vidū. Tāpēc par varbūtības teoriju uzzināju tikai eksāmenā... Bet uz to brīdi izskatījās, ka mīlestība ir stiprāka par AI, tāpēc nolēmu mest mieru studijām kopumā un augstākajai matemātikai, tostarp varbūtības teorijai uzlikt smagu pH. Ja tēvs uz to nebūtu atbildējis, ka tādā gadījumā mājā lai nerādos, es nesasparotos un tā arī neuzzinātu, kāda ir iespēja izvilkt vienu baltu un trīs sarkanas bumbiņas no kastes, kura ir 10 tādas un 10 tādas... Ar otro piegājienu eksāmens tika nolikts. Varbūtības teoriju dzīvē nekad nav nācis izmantot, bet zinu, ka man tā krietni palīdzēja pelēko šūniņu aktivizācijā un galvenā mērķa sasniegšanā.

Jā, spiedām... Uz nebēdu.... Un piesakieties, lūdzu, tas, kurš godīgi, roku uz sirds uzliekot, var apgalvot, ka viņš to nekad nav darījis. Un nemaz tik noraidoša attieksme pret norakstīšanu nav arī pasniedzējiem. Kāds pasniedzējs eksāmena laikā pārķēra špikeru grāmatiņu, kuru viens no studentiem centās aizlidināt otram, ilgi un sajūsmināti to šķirstīja, un solīja autoram pavilk atzīmi uz augšu, jo, ja viņš ieguldījis tādu darbu špikera izgatavošanā, tad gan jau kaut ko tomēr zinot...

Cits pasniedzējs oficiāli ļāva eksāmenā izmantot gan mācību grāmatas, gan lekciju pierakstus, bet ar viena vienīga jautājuma uzdošanu saprata, vai students "fišku rubī" vai tomēr nerubī...

Manu diplomdarbu recenzents novērtēja ar atzīmi "4", bet es aizstāvēju to uz "5". Pat tā gadās.

Lieki teikt, ka pat galvenajam studiju priekšmetam bija aptuveni 10 novirzieni, kaut augstskolas beidzējs pēc tam strādā ļoti šaurā specializācijā, un pārējie 9, 5 novirzieni patiesībā būtu it kā zemē nomests laiks. It kā...

Un tomēr nē. Kaut kur kādā smadzeņu rievā kaut kas paliek un vajadzīgajā brīdi uzpeld.

Vēl viens viedoklis - atbilde uz jautājumu "kāpēc augstākā izglītība": "...Ziniiet, taa vienkaarssi ir veelme neuzrauties uz tupu, rupju cilveeku. Nesen man viena staastiija, kaa vinna sssokaa jutusies , palasiijusi komentaarus fb , peec letinnu hokka speeles. Kautko tik....prastu, rupju, un debiilu neesot bijusi lasiijusi sen. Tas ir tas, kas laikam ir , ja nav taas izgliitiibas. Taapeec arii cilveeki meklee kadu, kas nav...zirga dekkis."

Arī šeit, protams, var pastrīdēties - sak` AI neglābj no rupjuma un "deķisma". Tomēr....

Un vēl. Paskatieties, tie beidzēji nemetas nonievāt tos, kuri līdz tam diplomam nenonāca vai pat nekad to nav gribējuši. Un arī tas ir rādītājs, - gudrākais paklusē un normāli uztver citādo.

Arī es netaisos nevienu noniecināt. Gluži otrādi, daudzos gadījumos iedzimtā inteliģence un tieksme izzināt ir līdzvērtīga augstskolas diplomam un varbūt pat labāka. Spilgts piemērs ir mans tēvs, kuram kā "tautas ienaidniekam" augstskolas izglītība gāja secen, bet otru tik gudru un izglītotu ne vien savā specialitātē, bet arī daudzās citās jomās, nācies sastapt visai reti. Bet tad jau arī šie cilvēki nebaidās no tiem, kam tas augstskolas diploms tomēr ir. Un, kā mana tēva gadījumā, gluži otrādi - visu laiku mudinās tiekties uz augšu.