kas kuram

pari nodarījis.

visdrīzāk, kādā momentā, visi ir pāri nodarījuši kas nu tobrīd klāt ir bijis.

nav nekāda iemesla neticēt tām sievietēm, kam vīrieši ir slikti darījuši. mēs ļoti labi zinam uz ko esam spējīgi.

bet otrādi?

vai ir tik grūti noticēt, ka sievietes var pāri darīt? ja tā, kāpēc grūti noticēt?

kam mēle labāk piekārta un kas visdrīzāk skaļāk sauks un zvanu skaļāk zvanīs, kad tūdi notiek?

visdrīzāk, tas ir vecis, kas aizgriezīsies un ies prom, bubinādams zem deguna: da kibeņimatjeri to visu, lai viss nahren iet ieskrieties!

parasti būs tā.

otrs ir ko varētu nosaukt par pašpersonificēšanu. ja kāds ranto par kaut ko, piemēram, visi vīrieši cūkas, visas sievietes cūkas, gandrīz garantēti, ka runas vispar nav par visiem, bet par kaut ko noteiktu, vēl vairāk, kādu noteiktu. vēl vairāk, kādiem pilnīgi konkrētiem notikumiem. un ir slāpētas dusmas. cilvis jūt pārestību un tāpēc, ka tas ir slāpēts... iedomājies kā skan slāpēta skaņa, tā it kā skan no vairākam pusēm. tā vispārinas! tāpat slāpētas dusmas ir it kā uz visām pusēm.

kā man te viens telefonu sita pret sienu un mīdīja šmigā un dusmās. daudz, daudz vēlāk es zinu tagad, kas bija. un čalis neļāva nākt ārā tam, kas bija iekšā. nu... cieta truba, nevis čiksas galva. arī labi.

jo ilgāk dzīvo, jo skaudrāk kļust skaidrs, ka daudz kas no citu teiktā nav blēņas, bet pieredze, kas biežāk ir nemākulīgi dalīta. padomā, cilvēki kas nav pieraduši sūdzēties, to vnk nemāk, rezultāts ir nesmuks. kas māk un ir pieradis sūdzēties, tas sevi ieterpj nēzdodziņos, viss tāds tīrs un balts un pretinieks vainīKs pri vainīKs. un laiks paiet, gadi paiet un viss ir vnk manipulācija ar imidžu un tavām jūtām. tad tu domā, cik daudzi upuri ir zloģeji un zloģeji var izrādīties ja ne upuri, tad ne tuvu tik melni kā mālēti?