Daudz jauna.

Mazliet ilgāk pastrādāju, miegs aizgājis pie tiem, kuriem tas vajadzīgs. Man acis, kā mēteļa pogas, kur nu tādas aiztaisīt. Izdomāju, ka varbūt atkal kādam par prieku uzrakstīt saklausītās muļķības, bet varbūt tomēr tajās ir arī dažas dzīves patiesības. Tagad esot pavisam dīvaini laiki, ne tādi kā bijuši kādreiz. Runā par kaut kādām rozā brillēm, kurām varot plīst stikli, kuri var ielēkt acīs, tad kādu laiku asarojot acis. Esot vēl burbuļi, kuros netraucēti varot dzīvot, bet arī tie bieži vien saplīst. Tad atveroties acis un varot plašāk ieraudzīt, kas notiekot apkārt. Laiki esot tā mainījušies, ka tagad vistām neskrienot pakaļ gailis, bet gan vistas pašas ķerot gaiļus un govis ķerot buļļus. Kādreiz esot bijis tā, ja iekāp saulē ceptā karašā, tad skaidri zināja, kas tā ir un ilgi vēl pēc tam smirdēs. Tagad viss esot savādāk, saulē cepto karašu apkaisot ar baltu pūderi un tad no iekāpšanas diezgan grūti izvairīties. Man jau tā lauku tēma tuva, bet tās musdienīgās lietas tomēr nezināju. Par tiem burbuļiem ari nezināju, ka var būt tik lieli. Tad, kad bijām bērni ziepju burbuļus pūtām ar salmu stiebriem, bet tie bija mazi, krāsaini burbuļi. Brilles man vienmēr ir bijušas ar gaišiem stikliem. Tā nu šodien uzināju atkal daudz jauna.