ko esat iemācījušies

es pat tagad nevaru saprast, kāpēc tā ir, ka cilvēki, kam būtu jābūt konformistiem tādi nav, bet tie, kam nebūtu jābūt, tie ir.

marija un lācis

vēl es atradu apstiprinājumu dzīvē, cik daudz patiesības ir jaroslava hašeka grāmatās par kareivi šveiku! bet tas ir ilgā laika periodā, vismaz manas dzīves mēroga perspektīvā, divas dekādes, tas ir ilgs laiks.

es defaultā esmu skeptisks. es tāds kļuvu.

arvien mazāk ticu t.s. gaišajiem cilvēkiem. pirmkārt, es joprojām domāju, ka tas viss ir. otkārt, tādā gadījumā vairāk kā man patiktu tādi nav. atliek paskrubināt ar nagu apmetumu un visa "jaukā" fasāde ar feisu... ki beņi matjeri... izkrīt uz grants. mca, mca, bučiņas da sirsniņas. fuck it!

ok, bet kas ir labs? atkal apstiprinajās - suņi ir labi. visi ne. bet ir labi. :)

cilvēki? kad kāds cilvēks uzrunā Kristu un saka: "labo mācītāj! ", kristus viņu pārtrauc un iebilst, tikai Dievs ir labs, nesauc mani tā! un lai nu kas, bet viņš zina drēbi, ja ko saka. un tas tieši saskan ar piedzīvoto. cilvēks ir uzreiz divu dabu, jo spēj būt gan viens, gan otrs. izvēle... mda.

par meliem. līdzība. iztēlojies upi un plostu, kā dzīvi un tās ritu kā plūsmu un plostu ka personu. sāk visi tādi jaukiņi, silti pīrādzīņi. ne visi, bet gandrīz visi. pa ceļam baļķi sadauzas, septiņpadsmit reizes ūdenī iekrīt un vēl ziema atnāk, ij iesalst. kad mērķis(gals) tuvojas, tas pasākums daudz kur pabijis, sāni notrīti, stūres dēlis cikreiz tur mainīts. tā sen nav bilde, kas bija fočēta kritumu augšpusē, va ne?

un pa laiku, kas pagājis, notics ir tas un šitas un lai sadzīvotu, citreiz neliktu striķi ap žokli, vai ietu tālāk, ir jāpārveido notikumi, lai ar tiem turpinātu sadzīvot. jo... nekas nav beidzies. un ta, jo vieglāk ir vienam bijis, jo grūtāk saprast citu, kas kaut ko retušē, vai kaut ko piekrāso.

ziemassvētku būtībā sakot, ikviena stiga ved vienalga pie nesagrozīta iznākuma. labāk, cik iespējams, to nemiksēt ar realitati.

gandrīz visi grib būt labiņi un jauciņi un ilknīšu ta nav un kuprs ir viena tīra spalva, gružu nav, mca mca, bučiņas da bulciņas... un finālā izrādās nav tā. un tad redz, kas ir un ir liela vilšanās.