Ziemassvētku vizītkarte

Labrīt!

Jā, labrīt, jo ir agrs 21. decembra rīts. Sestdiena ir sākusies.

Pirms nedēļas, sestdien, ap kādiem 21:30 sajutu tādu nepārvaramu vientulības sajūtu. Lai gan pa dienu man bija skaidrs plāns vakaram. Pēc koncerta došos uz Vecrīgu nedaudz pabaudīt dzīvi. Beidzoties koncertam, ar paziņu, devāmies uz Vecrīgas pusi. Protams, katram savi plāni. Mani - Vecrīga, paziņai - mājas. Bet jo tuvākā gājām Vecrīgai, jo vairāk pastiprinājās tā sajūta, ka nebūs nekāda Vecrīga, jo nav vairs tas noskaņojums. Nezinu... vai nu tas bija saistīts ar to, ka par saviem plāniem izstāstīju paziņai, un tad sekoja jautājumu tirāde, vai nu tas bija putenis, kas plosījies visa gājiena laikā, bet vairs nebija ne tā dzīves baudīšana, ne noskaņa. Tā nu nonākot pie Ārlietu Ministrijas un Ulmaņa pieminekļa, mēs sākām domāt par šķiršanos katram uz savu pusi. Paejot vēl nedaudz uz priekšu un nonākot pie LU galvenās ēkas mēs šķīrāmies jau galīgi. Paziņa devās uz 1. tramvaju, es uz Vērmanes dārzu.

Tā nu slājot cauri putenim un izgaismotajam Vērmanes dārzam un nosalot līdz kaulam tajā drēgnajā sestdienas vakarā, es izdomāju, ka būtu jāsameklē kāds kafūzis, kas vēl būtu atvērts kādos 21:45 un jānopērk kādu karstu tēju. Tāds arī pagadījās. Iegāju siltajā kafūzī, pasūtīju karstu zaļo tēju un vrapu, jo neiešu kādos 22:30 mājās cept kartupeļus. Uzmetu īsu skatienu, sapratu, ka kādā tumšā stūrī nedabūšu sev vietu, jo, pirmkārt, tumšie stūri un malas bija aizņemti, otrkārt, tie galdiņi, kas nebija aizņemti, uz viņiem atradās nenovākti trauki. Neiešu jau vākt nost. Nekas cits neatlika, ka iesēsties tur, kur bija brīvs. Un protams tas bija zāles vidū. Tā teikt kā uz skatuves, visu apskatei. Ilgi nedomājot no kabatas izvilku savu viedtālruni un sāku tur bakstīties, lai neizskatītos pēc kāda psihopāta stalkera, ar vienu aci uzmanot savu pasūtījumi, kas sildījās mikrenē aiz letes, ar otru apkārtējos.

Pa labi sēdēja ārzemnieku pāris, kas jauki čubinājās. Visticamāk šiem pagadījās kāds lētais brīvdienu lidojums ar Ryanair uz Rīgu. Un kāpēc nē! Snigotos vakaros ar visām Ziemassvētku gaismiņām, Rīga ir tīri tā neko. Ļoti pat mīlīga. Pa kreisi draugu grupiņas, kas priecīgi čaloja. Un man pretī pie viena galdiņa sēdēja 4 indiešu studenti, kas izmantojot bezmaksas wifi savos laptopos rakstīja kādu kursa darbu vai vienalga kas tas bijis, pie otra galdiņa jauna meitenes, droši vien arī kādas universitātes studente, kas arī laiski drukāja kaut ko savā laptopā.

Un tad bija tā sajūta... ka esmu šeit lieks. Es nezinu ar ko tas bija saistīts. Varbūt tiešām ar puteni, aukstumu. Vai varbūt, ka esmu viens, bet ārpusē ir tās lapmiņas, un bakstos telefonā, radot maldīgu iespaidu, ka man arī ir kas darāms, rakstāms. Savācis savu pasūtījumu, ātri notiesāju vrapu, kas bija pussilts, pat ne silts. Vēl pašķēlēju uz leti un nodomāju, kā tad tas vraps tika sildīts tai mikrenē, centos arī pēc iespējas ātrāk izdzert savu tēju. Jā, bet ar to bija neliels čakars - tā gan bija karsta. Nu nekas. Nodomāju, ka liekas 10 min šajā vietā vairs neko nevarēs nodarīt.

No rīta nejutos labāk. Tās pašas sajūtas. Un atkal, šoreiz dienas gaismā, slāju cauri tam pašam ar plāna sniega kārtu klātu Vērmanes dārzu uz Doma laukumu pirkt jaunus cimdus nozaudēto vietā. Ātri izejot cauri tirdziņam un saprotot, kas mani uzrunā, nopirku cimdus, piegāju pie pirmās būdas, kur var nopirkt karsto upeņu dzērienu. Nopircis glāzi siltās dziras, es devos prom.

Visas sīš nolemtības, vientulības, nevienam nevajdzēšanas, vēlmes pazust sajūtas, tomēr ir Ziemassvētku galvenā vizītkarte. Ne instalācijas, ne izrotāta egle, ne visas tās gaismiņas logos, ne dāvanas, ne "Last Christmas", ne viss cits, kas tiek rādīts pa TV reklāmām un filmām, aprakstīts grāmatās, bet tieši tas, ka Ziemassvētki ir visvientuļākais laiks.