Pilsētā.

Biju pilsētā, šādas tādas darīšanas, un pie viena pa veikaliem pastaigāt. Tuvojas taču decembris, gribēju nopirkt ballei jaunu kleitu. Man jau tā, kā tāda tradīcija, veiksme uzsmaidīja un kleita skapī. Vislielākais prieks par puķu podiņu ar rozītēm, kuras piestāv istabas sienām un griestiem, bet tas jau nebija galvenais par ko gribēju pastāstīt. Gribējām padzert kafiju un apēst kādu pīrādziņu, un kūku. Es jau protams nezināju, ka tagad modē esot darba intervijas rīkot kafejnīcā. Netālu no mūsu galdiņa notika tās intervijas, pa teikumam varēja saklausīt sacīto. Darba meklētājas nāca un gāja, katra cerēja, ka paveiksies. Ejot projām vienai sievietei, intervētājas ģīmis savilkās smīnīgās grimasēs, protams varēja redzēt vienkārša sieviete, nav pilsētas dāmīte un varbūt savos apmēram četrdesmit gados tam darbam neder. Tomēt tas izsmejošais smīns sievietei aizejot lika aizdomāties par intervētājas attieksmi un izvēlēto vietu, kur tas notika. Man ienāca galvā doma, ka varbūt vajadzēja man pieiet pie galdiņa un pieteikt sevi intervijai. Būtu bijis interesanti paskatīties uz intervētājas seju.