Sekas.

Es tāda lauku sieva, kurai tuva tā zemīte un gumijas zābaki. Mani draugi, burkāni, gurķi un kartupeļi, pa kādai puķītei. Lai gan ar to lauksaimniecību iet pavisam švaki. Vienu gadu burkāns izauga ar mazu asti, daža smējās, ka man tik kropļi izaugot, bet lai jau smej. Šogad gurķi padevās labi, dažus saulītē uz palodzes taupu, sēkla tiem nogatavējusies un turpināsies gurķu dzimta. Kabači gan tādi sīki, bet karbonādes sanāca garšīgas. Nu par tiem kartupeļiem gan nevaru palielīties, tik vien izauga, kuri bija ziemu izdzīvojuši. Izdomāju, ja jau man ar tiem lauku darbiem iet ne visai, pievērsīšos ceļojumiem. Novilku gumijniekus, uztaisīju apkopi un devos ciemos uz pilsētu. Gribēju pārtapt par smalku dāmu, rakstīt par ceļojumiem vārsmas. Ak tu neraža, aizmirsu, ka izvēlējos ne to pilsētu ceļojumam un vārsmām. Baltais miera balodis salika mīnusus, lai saprotu, ka manas rīmes ir nederīgas. Sēžu un domāju, galva ir tukša, kā ūdens spainis pie akas, nevaru izdomāt nodarbi, kurai nebūtu sliktas sekas.