Mazais diedziņš.

Man atkal tāds dīvains sapnis, sāku jau domāt varbūt vajadzētu tā nopietni parunāties ar kādu gudru cilvēku. Sāku uztraukties varbūt esmu par ilgu uzturējusies saulē vai vēdinot dzīvokli ir bijis liels caurvējš, kuri iespaidojuši manu sapņu saturu. Sapnis bija tik īsts, jutu pieskārienus, apskāvienus, jutu, ka abi viens pēc otra mīlā tvīkstam. Tā mēs apskāvušies, pieglaudušies stāvam, mīlas trīsas pārņēmušas mūsu ķermeņus. Sajūtas, kuras nevar izstāstīt, tās var tikai sajust un izdzīvot tajā brīdī. Mūs šķir attālums, bet ir kaut kas neizskaidrojams, kas mūs sapņos vieno. Tas laikam ir tas mazais, sīkais pavediens, kurš mūsu domas vieno kaut attālums. Nav laikam tāda spēka, kurš varētu to mazo diedziņu pārcirst, lai nespētu to maigumu viens otram sapņos dot. Man ir dots, kas retam ir ļauts dzīvē piedzīvot. Teiks jau atkal te kāds, raud pēc tās trako nams, lai runā, domā, bet tas ir mans sapnis nosapņotais.