par

būtisko?

pieci simti metru no manis ir strauts. un tam ir pilnīgi vienalga, kas ar mani ir noticis, par ko es pārdzīvoju, varbūt vakar man piedzima bērns un es esmu sajūsmā, bet varbūt es gaterī pirkstus pazaudēju, vai sastrīdējos ar kadu.

tas ir tur pat. tam nav mainījies nekas. tikai nedaudz man ir jāpaiet prom no manis, no man epicentra, lai manu pārdzīvojumu, vēlmju, prieku, bēdu nozīmība samazinatos līdz tādai pakāpei, ka tās neietekmē neko.

es eju ziemot, izklaides pēc, guļammaisā skatos uz zvaigznēm, suņa acīm sev blakus. tās novēro mani, bet vai zvaigznes novēro mani? visdrīzāk nē. visa mana dzīve, mani sapņi, viss tām ir vienalga, es domāju, ka es esmu tik mazs, tās mani pat nepamana. varbūt sajūsmā, varbūt nāves briesmās un tajās nav mainījies nekas. mērogs, kurā eksēju es, manas domas ir salīdzinot ar apkārtni tik niecīgs, kā lai saprot, kas ir būtisks?

es eju garām kapličam, kurās apglabāti cilvēki no napoleona laika un es domāju, cik vispar vairs zina, ka tā ir daļa arī no šīs, manas zemes vēstures. te guļ kādi, kas to piedzīvoja un visam, visiem pri visiem ir vnk vienalga.

vārdi ir aizmirsti, prieki un ciešanas vairs neeksistē. viņi dzīvoja te pat, kur es staigāju. mīlēja, pārdzīvoja, sitās pa dzīvi ka naktstauriņi man pie logiem naktī. es zinu viņu vārdus tikai dēļ kapakmeņiem. un tie ir mani senči.

ārpus viestiešākās ietekmes, kas ir, tiem tikai dažiem cilvēkiem, kas ir apkārt, nevienam nekas nav svarīgi.

sieviete man saka, ka viņai jāsteidzas tur papīri darbā sakārtot. jo pienākumi viņai. labi, es to saprotu. bet kad tu gulsies kapā, cik no tiem papīriem un lēmumiem tu atcerēsies. ko tu atcerēsies? nevienam cilvēkam uz zemes nebūs svarīgi, ka tu kaut ko tur kaut kad parakstīji vai pierakstīji. vispār. nemaz. neviens neatcerēsies par ko tu pat strādāji, jo paša kantora vairs nebūs.

bet ja tā, kas ir būtiski? ir vispār?

mēs ejam ar manu suni garām gigantiskiem kokiem, tiem ir sešsimt, retākam astoņsimt, citiem četrssimt gadu. cik ir bijuši pirms manis? gājuši te garām. tai takai, pa kuru mēs ar sunci ejam ir simtiem gadu. man nekad nebūs šai saulē simtiem gadu.

kas? kas ir būtiskais? man ir laba nojausma, kas ir. bet es mēģinu uz to skatīties kā uz notikumiem no malas. un ganrīz nekas nav. tikai tuvākie. tas ir viss, kam ir jebkāda ietekme uz tevi un otrādi. tikai tavi tuvākie un tikai uz laiku. un tad es domāju par diviem baušļiem, ko kristus saka sevī ietver visu - mīli Dievu un savu tuvāko. un tam ir jēga, kuru es citādi nespeju atrast.