Par skapjiem.

Man jau lielas saprašanas nav par skapjiem, ciet es viņus neslēdzu, jo kuram gan tur vajadzētu savu degunu bāzt. Skapjos jau neko neslēpju, naudas nav ko slēpt, brūtgāni vēstules pa pastu nesūta, jo tās jau tagad raksta internetā. Vienīgais ko esmu augšējā plauktā , tā dziļāk noslēpusi ir žurnāls ``Ievas stāsti``, kurš stāv kā relikvija no 2015. gada. Tajā ir jauks raksts par saskanīgu ģimeni, par saprašanos un mīlestību. Lai būtu tā lielā mīlestība pret ģimeni šad tad jāpadraiskojas arī oho. Tas nu tā par manu skapi, bet gribēju noskaidrot sev nesaprotamas lietas. Vakar atkal klausījos gudru raidījumu, kurā stāstīja, ka daudziem skapjos stāvot skeleti. Es jau biju iedomājusies, ka skeleti stāv pavisam citās vietās. Tur stāstīja par vienu skapi no kura sāk tikt ārā skeleti, kuri sāk stāstīt interesantus notikumus. Atklājas daudzi noslēpumi, kuri sāk graut pat stiprus torņus. Tā nu klausījos, klausījos, bet nesapratu, kas tie par skeletiem, kuri pat torņus var sagraut. Man laikam vēl tālu līdz tādām zināšanām un saprašanai. Jāklausās un jāskatās kaut ko piemērotāku un saprotamāku priekš manis.